vairs nav jēgas nekam :((((((

Es gribu zināt, varbūt es arī pārākajā čuhņā dzīvoju :D

Es zinu ka daudziem cilvēkiem tieši ir sapnis dzīvot kādā pamestā majinā ar otru pusi. Miers, klusums... Nevisiem tā pilsētas burzma patīk.

Ja tru tur dzivo, tatad juties labi. Un tas ir svarigi. Autore ka saprotu nevelas un nejutisies tur labi. Es meginaju mazpilseta dzivot, man ka Ridziniecei tas likas kas drausmigs. Glaba ka radi un draugi tur bija, bet tapat. Man vajag tikai Rigu. Citas piuedzimis laukos un tikai tur jutas labi.

Vinam pasam tur darbs ir/ bus?

Man šķiet, ka autore diezgan pārspīlē - līdz tuvākajai vietai, kas arī nav normāla - 100 km :D Hmm, nopietni? Latvija nebūt nav tik liela, lai tā varētu būt tiesa :D

Bet es gan laikam gribētu tādu dzīvi, nopietni :) Es labāk būtu mājsaimniece ar bariņu bērnu (nu labi, ar trim būtu gana), kas dzīvotu laukos, nevis karjeriste, kura dzīvo 2 istabu dzīvoklī Rīgas klusajā centrā ar darba laiku ofisā 9.00 - 17.00 :D Es, protams, pārspīlēju, bet tā nu tas ir. Kāda cita atkal sevi iedomāties laukos nevar, un arī to es saprast varu :)

Man jau šķiet, ka no jebkuras vietas Latvijā Rīga ir vien pāris stundu brauciena attālumā, un pārdesmit kilometru attālumā pavisam noteikti ir kāda jauka mazpilsēta :)

Ak, jā, tas, protams, ar nosacījumu, ka viņš varētu ģimeni finansiāli uzturēt :)

Es nepiekāptos, jo tomēr pārāk ļoti sevi mīlu, lai savu vienīgo dzīvi nodzīvotu vietā, kura rada diskomfortu. Ir cilvēki, kuri ilgojas pēc tādas vietas, miera un klusuma, man savukārt ir nepieciešami pilsētas troškņi, veikali, kino, teātris, iespēja kaut iziet pasaigā pa parkiem, vepilsētas ielām utt. Manuprāt, tas ir egoistiski arī no vīrieša puses - kāpēc jāpiekāpjas ir sievietei? Un ko jaunai sievietei darīt tādā vietā? Savā jaunībā jau kļūt par pilna laika mājsaimnieci, kura no dzīves neredz neko citu kā tikai mājas un vīru? Skumji.

Mīlestībā pārim vajadzētu atrast kompromisu. Ja kompromisu atrast nevar, tiek uzspiesta kāda griba, tad tur jau jāsāk domāt - ir vai nav viens otram īstie.

Es nepiekāptos. Ikreiz, braucot caur mazpilsētām, man paliek bēdīgi - skaistas jau tās mūsu pilsētiņās bez gala, sevišķi vasarā, bet tāds izmirums.... Ja vēl mežā, tad vispār čau.

Lai ceļ mazu mājiņu mežā, un piepērk klāt normālu dzīvokli pilsētā, priekš tevis, lai tev ir kur aizbraukt un palikt, kad apnīk karāties tuvējā eglē, jāapmeklē kursi, jāaiziet uz teātri, gribas pavadīt pēcpusdienu kafejnīčā ar draudzenēm, un citiem gadījumiem, kad vēlies NEbūt meža vidū. Un lai apmaksā kursus/izglītību kādā jomā, tā, lai tu vari srādāt no mājām. Vai arī raksti nemirstīgu romānu :)

Mana mamma ari kadreiz teica, ka no Rigas prom nevares aiziet, tevs uzcela maaju 30 km no Riigas, reali kaiminji mums ir 4? Tie pashi ir krievi, kuri tajas maajas ir tikai vasaraa, reals suunu ciems, nekaa nenotiek, mezha viduu, upes krastaa, bet nu re kaa dziivo. Ja ir mashina dzivot var jebkur.

Smags darbs laukos tiomer visu gadu, jega bendet sevi?

Tak var neko no taa nedariit, neset ne burkanus, ne gurkjus,vismaz es zinu, ka negribeetu un nevaretu... Iesej zalju zaliti un viss...

Ja viņš grib dzīvot laukos, bet tu pilsētā, varbūt kompromiss ir kāda vieta, kas ir kādu 70 vai max. 100km attālumā no Rīgas? Šādā rādiusā jau var atrast arī laukus, tomēr Rīga (ja ir auto) ir normāli sasniedzama. Zinu diezgan daudzus cilvēkus, kas katru dienu braukā šurupu turpu no Limbažiem, Valmieras, Dobeles, Aizkraukles.

4 gadi kopā...

kaa arii 4 gadi nav mazs laiks, lai nezinaatu viena otra velmes, kur gribat dzivot... :-/

Vairākus gadus atpakaļ biju identiskā situācijā. Nekāda kompromisa no viņa puses nebija, jo viņam tur bija savs bizness kāds svešā vietā nebūtu iespējams. Atteikties no tā nebija ar mieru, rezultātā šķīrāmies, kaut kopā bijām kādus 3,5 gadus. Es arī nebiju gatava uz turieni iet, ne patika lauki, ne arī tās puses cilvēki. Būtu riskējusi, tāpat būtu atnākusi atpakaļ uz pilsētu.

Viena paziņa tā izdarīja, aizbrauca dzīvot uz nekurieni. Sajūsmā viņa tiešām nav, to nostūri nevar ciest, bet prom vairs netiek, jo sīkie vēl pa visam mazi.
Es nevarētu dzīvot nekurienē. Vasarā kādas 4 dienas pavadīju PILNĪGA nostūrī, jā, forši daba utt, bet otrajā dienā, kad tiku kaut vai uz Cēsīm, lai gan maza pilsēta, bet es sajutos kaut cik normāli, tomēr civilizācija, kad atgriezos atpakaļ savā vidē es biju pārlaimīga.:-D Es pakārtos, ja dzīvotu kādā nostūrī.

Labāk jau uzreiz izlem un pārtrauc. Vīrietis būs nelaimīgs. Tu būsi nelaimīga. Ir gana daudz sieviešu, kuras ir kā radītas tādām miera ostām, viņam vnk jāatrod īstā dzīvesbiedre.

es būtu ļoti laimīga, ja mans vīrietis uzceltu māju kā tu saki "nekurienē", BET ar vienu lielu BET - ja mums būtu dzīvoklis Rīgā (tās tuvumā), jo es gribu strādāt un pelnīt naudu, nerunājot jau par to, ka gribu socializēties. Šāda mājā būtu fantastisks variants brīvdienām, kad gribas aizbēgt no burzmas. Vai, piemēram, ja vīrietim savādāks darba "grafiks", tad lai viņš tur dzīvo , cik ilgi grib, bet es tikmēr rušinos pa saviem darbiem Rīgā. Jo es negribētu būt atkarīga no vīrieša, šobrīd mazliet to pabaudu, bet man riebīga sajūta prasīt naudu, jo man vēlmju ir tiešām daudz, un tie nav 50 eiro mēnesī. Gribas to un šito un tad vel šito.. Ir ,protams, forši, kad dod un ja var dot, bet es gribu pati.

Mūsdienās ir daļa vīrieši,kuri uzskata,kad sievietei jāpietiek ar to,kad ir jumts virs galvas ,ēdiens ,kāda humpalu lupatiņa un viss.
Redzu apkārt tādas sievietes un paliek viņas žēl.

Es būtu tikai laimīga, ja man kāds tagad piedavātu celt man māju un dzīvi laukos, tālāk no visa.
Varbūt jūs vienkārsi neesat īsti piemēroti viens otram. Tev vajadz pilsētnieku un viņam tādu, kas uz laukiem tiecas..
Galu galā - kāds kompromiss? Vienmēr kādam kaut kas tur būs par maz.

Tas ir koks ar diviem galiem. Ja neviens negrib piekāpties, tad šķiraties.
Es arī visu mūžu esmu pilsētā nodzīvojusi, bet tagad vīrs grib pārcelties uz laukiem, kur ir liela ģimenes māja skaistā vietā meža vidū. Tuvākā pilsēta ir Valmiera, kas ir 20min attālumā. Es no vienas puses gribu, jo man tur patīk,no otras puses raustos, jo man grūti iet ar lielām pārmaiņām. Tā teikt, sākumā iestājas depresņiks, līdz aprodu un tad ir ok. Bet nu tā kā viņš grib lai meitai ir tāda pat bērnība kā viņam bija, svaigā gaisā nevis ar galvu telefonā, laikam jau nāksies pārvākties. Tāpat mēs rsgulāri brauksim uz pilsētu, jo šeit ir gan visi draugi, gan omes un opji. Tā ka necivilāzijā ar netīriem matiem un smirdīgiem zābakiem nestaigāšu :D liels solis uz kuru es vēl mēģinu saņemties.
Ir jāapdomā visi plusi un mīnusi. Autore, ja ļoti esi pret, tad nav jēga sevi spīdzināt.

es būtu ļoti laimīga, ja mans vīrietis uzceltu māju kā tu saki "nekurienē", BET ar vienu lielu BET - ja mums būtu dzīvoklis Rīgā

++++

Rīga ir burzmaina, netīra. Pretīgs sbiedriskais transports un centrālajā stacijā bomžu papilnam , visur smird.
Kad brauc sāls kaisītājs, ar sāli spēcīgi nokaisa visas drēbes. Ja ietu bērns , tad viņam visa sāls acīs...
Un es palieku nikna no burzmas. Patīkama sajūta būt tur, kur cilvēku mazāk.