Vai strīdaties ar draugu?

Kaut kad agrāk bija lielāki, nopietnāki strīdi (ar apvainošanos,pēc tam ilgu izrunāšanos utt.), bet tagad tikai tādi mazie ikdienišķie, kurus paši baigi nopietni neuztveram-viens mirklis un aizmirstās, ka bijis kāds kašķis..

+

Vai jūs ar savu draugu/vīru bieži strīdaties par kaut ko?

Reti.. un tas pats par sīkumiem. Piemēram, kad draugam slikts garastāvoklis.. neprovocēju un lieku mierā :) Arī viņš ir uzmanīgāks un iejūtīgāks, kad esmu uzvilktāka :D Tā saucāmā strīdu prevencija :D

Un vai viņš pēctam nāk jums atvainoties, ja strīda iniciators bija viņš?

Jā :)

Krūze ar tēju uz grīdas. Kurš ir strāda iniciators? Vai tas, kurš nometa, tas, kurš pagrūda, tas, kurš nolika uz pašas maliņas, vai kurš pirmais sāka par to runāt?

Krūze ar tēju uz grīdas. Kurš ir strāda iniciators? Vai tas, kurš nometa, tas, kurš pagrūda, tas, kurš nolika uz pašas maliņas, vai kurš pirmais sāka par to runāt?

Kāpēc par tādiem sīkumiem vispār jāstrīdas un nervi jābojā. Rokas nenokritīs, ja paņems lupatu un uzslaucīs.(t)

Par tēmu- strīdamies reti, 2-3x gadā, nu tā pa kārtīgo paaugstinātās balsīs un asaras pa gaisu (man). Tad vīrs apgriežas, iziet ārā, ienāk atpakaļ, nomierina mani un atvainojas. Atvainojas viņš mīļā miera labad, nevis tāpēc, ka būtu sapratis problēmu un tiešām jūtas vainīgs. Tādi mazie strīdiņi pat nav, es tikai uzburkšķu un viņš atjoko pretī.

Es varu mēģināt strīdeties,bet tas ir kā ar sienu. Jo viņš noskatās uz mani kamēr es it kā cepos,, pēc tam apskauj pasaka pāris vārdus un strīds jau no manas puses ir beidzies. :D bet tie ir tādi ikdienas sīkumi.

Ikdienā par sīkumiem vispār nestrīdamies, dzīvojam ļoti mīļi un draudzīgi, bet, kad strīdamies, tad tā, ka viss iet pa gaisu (priekšmeti nē, bet vārdi). Kādu dienu vai nakti no vietas mierīgi varam nostrīdēties tā, ka pēc tam vienkārši vairs nav spēka. Un tad ir salabšanas fāze, kas izpaužas kā lielā izrunāšanās un visa strīdā dzirdētā pārrunāšana. Tas nu gan var ilgt 3x ilgāk par strīdu un, ja salabšana parasti sākas rīta pusē, atceļam visus savus dienas plānus un runājam tik ilgi, kamēr atkal viss ir kārtībā.

jā, gadās
ar atvainošanos ir pagrūti, viņš to nedara praktiski nekad, toties piekopj savu izdomāto nogaidīšanas taktiku- ies laiks, aizmirsīsies, atvainoties nevajadzēs :D šis citreiz ir jauns iemesls strīdam :D

Jā, bieži. Gan par sīkumiem, gan par nopietnām lietām. Iniciatore esmu es. Esmu kašķu mārciņa :-D

Strīdamies bet ātri salabstam.
Viens otram ludzam piedosanu.

Bet ta - par sikumiem kaski.

Reti strīdamies, varbūt reizi vai divas gadā. Nekad nav bijis kāds trakais strīds ar bļaušanu, apsaukāšanos vai taml.
Ikdienā ir burkšķēšana, reti viņam, bieži man :-D bet ar to cīnamies ar mīļumu un bučām. Palīdz lieliski :-)
Par atvainošanos - senāk draugs vienkarši neprata atvainoties, nevarēja tos vārdus izspiest, bet tagad dara to vienmēr. Jāsaka gan, ka laikam par šo neatvainošanos mums arī faktiski bija tas lielas vienreizgadā strīds. Ilgi nācās skaidrot kāpēc jāatvainojas, bet paldies dievam pieleca. Es atvainojos vienmēr, bet, ja neatvainojos uzreiz, tad draugs tāpat pajautā, kur ir atvainošanās :-D

Diezgan bieži.
Strīdiem bieži pamats ir viņa nepamatotā greizsirdība un mana vēlēšanās viņu šajā ziņā izmainīt. Citreiz strīda karstumā pasaku kaut ko, kas trāpa pa viņa vājo vietu, līdz ar to tad sanāk, ka no viena strīda rodas nākamais. Strīdamies arī par manām attiecībām ar manu ģimeni, viņam šķiet, ka pārāk daudz auklējos ar savu brāli, visu slikto pārāk ātrāk aizmirstu. Tās tādas lielās, smagās tēmas. Strīdamies arī par sīkumiem, bet tas diezgan ātri pāriet.

Parasti ir tā, ka abi izstrīdamies, izārdamies un tad kādu laiku ir klusums no mums abiem. Gadās, ka viss pāriet tāpat un neatvainojas neviens. Pārsvarā ir tā, ka atvainojas viņš, jo, ja es esmu pietiekami satracināta, sadusmota, es neatvainojos arī tad, kad man tas varbūt būtu jādara. Nu iet mums visādi. Bet tā mums viss labi! :-D

Nezinu vai to var gluži nosaukt par strīdu, bet tā parasti ir pukstēšana par daudz ko no manas puses un iespējams, ka viņš pat manī reizēm klausās. :D Viņš man tāds mierīgs pēc dabas, tāpēc viņu grūti sadusmot. Tad nu es parasti izdusmojos, papukstu un dzīvojam tālāk. Ir arī bijuši nopietnāki strīdi pēc kuriem sarunājam visādas nejaukas lietas, lai iegrieztu otram un pēc tam neliels nesarunāšanās periods, bet tas parasti nevelkas ilgi, jo nevaram ilgi viens uz otru dusmoties. Es jau apzinos, ka ar to tikai čakarēju viņam prātu, bet tāds nu man tas raksturs - ja man kas nepatīk, neturu sevī, bet uzreiz šauju visu ārā. :-D

Arī mūsu attiecībās es esmu tā, kas mēdz piekasīties draugam par dažādām lietām, ko viņš dara/nedara, kas man neliekas pareizi. Viņš man gan nekad neaizrāda, lai cik nepareizi es rīkotos. No viņa puses reizēm ir uzburkšķēšana par sīkumiem, piemēram, pārāk skaļu taisīšanos no rīta, bet tas noteikti nav strīds. :-)

Mums ir bijuši pāris (3) lieli strīdi, tādi no sērijas "durvis ciet, eju prom, nevēlos tevi vairs nekad redzēt",šo septiņu gadu laikā. Ikdienā vispār nestrīdamies, lai gan no malas, gan viņa mamma, gan mana ir teikusi, ka izklausās, ka strīdamies nepārtraukti, bet tas tā nav. Mums, vienkārši, abiem ir izteikti spēcīgi raksturi, kuri, vēl aizvien pat necenšas pielāgoties viens otram :) Divos strīdos viņš bija vainīgs un pat brauca no ārzemēm atvainoties, vienā es- atvainojos.

Tādu lielu strīdu mums nav. Pārsvarā mazi kašķīši, jo es apvainojos par visu ko. :D Bet es pati bieži atvainojos, jo zinu, ka tiešām pati esmu vainīga. :)

Mazos ikdienas kašķīšus es nesaucu par strīdiem. Visbiežāk es kaut ko papukstu, bet draugs vai nu joko pretī vai izliekas, ka nedzird :D Es varu atrast papukstēt par jebko. Viņš ir mierīgais tips, man ir ļoti jāpacenšas, lai viņš arī uzsprāgtu. Bet lielie strīdi par kaut kādām nopietnākām lietām ir bijuši visai maz. Gadā reizi gan jau sanāk, bet pašlaik pat neatceros pēdējo reizi, kad runājām tiešām paaugstinātos toņos.

Par atvainošanos - kurš vainīgs, tas arī atvainojas :)

Kādreiz gadās, bet mēs esam iemācījušies vairāk diskutēt un risināt problēmas sarunu ceļā, līdz nonākam pie kopsaucēja. Agrāk varējām katru dienu ārdīties, dusmoties, klusēt. Bet kaut kā izaugām no tā un sapratām, ka visu var risināt pavisam savādāk. Kā arī uzskatu, ka strīdos jāiztiek bez personīgiem apvainojumiem, tas var neatgriezeniski sabojāt attiecības, ir jādomā, ko un kā runā, lai vēlāk pateiktais nav jānožēlo un nevienam iekšā nekrājas aizvainojums.

:)

Sastrīdējos ar sievu, aizgāju uz virtuvi un stipri aizgriezu ciet visas burkas, lai viņa pirmā nāk līgt mieru.

Sastrīdējos ar sievu, aizgāju uz virtuvi un stipri aizgriezu ciet visas burkas, lai viņa pirmā nāk līgt mieru.

Gudra sieva arī bez vīra palīdzības to burku viens un divi dabūs vaļā! :-D:-P

Strīdamies bieži, abi esam ļoti emocionāli. Bieži vainīgs ir viņš bet nekad neatvainosies. Priekš viņa atvainošanās jau ir tas vien, ka nāk klāt un pajokojas - tas skaitās, ka palūdza piedošanu.

Vispār nezinu, ko ar to darīt. Ilgi pēc strīdiem ir iekšējs aizvainojums, jo viņš var ļoti nejauki izteikties.

ak tad\ tapec esi sodien tik nervoza. Nu nav brinums ka draugs ar tevi beizi stridas jo esi smagi ipatneja.:-D