Sveikas!
Daudzas pārdzīvo, ka viņām nav attiecību, otras pusītes utt. Bet gadās tā, ka tad, kad tev tas ir, sākas lielāki kreņķi un problēmas, nekā tad, kad biji viena un brīva.
Mana problēma - pēc gada ilgas draudzības no Rīgas pārvācos pie puiša dzīvot, kas dzīvo mazpilsētā, turklāt vienā mājā ar vecākiem. No sākuma protams protestēju, jo šādu dzīvesveidu neatbalstu, pati dzīvoju iepriekš viena īrētā dzīvoklī. Kāpēc aizgāju? Nezinu, bija apnicis dzīvot vienai pašai, gribējās pārmaiņas, jaunības maksimālisms. Lieki piebilst, ka man ir 21, viņam 26(!!!). Esmu šeit pie viņa nodzīvojusi vairāk kā gadu, protams, darbu sākumā tā arī šeit neatradu un strādāju Rīgā, braukāju katru dienu. Viņam te viss ir pie vietas, darbs, blakus mājās draugi utt. Man šeit nav nekā.
Runājot par pašu sadzīvi, šeit viņa māte ir saimniece, un uzskatāmi jau man pateica, ka nekāda virtuves dalīšana nebūs, tātad viņa gatavos. Kāda tur kopdzīve, ja uz katra stūra kāds iejaucas? Es jūtos šausmīgi, esmu iesprostota šajā būrītī un nezinu, kā lai tiek no šī visa ārā. Viņš saka, ka neies uz Rīgu, viņš nevarēs izturēt dzīvoklī dzīvot utt. No otras puses, vismaz tad beidzot mēs būtu divatā un dzīvotu normāli, turklāt viņš atrastu normālu darbu, ar lielāku algu savā profesijā. Mēs visu laiku strīdamies par šo, jo es vairs nevaru...man arī nav tādu līdzekļu, lai es viena īrētu dzīvokli. Es nezinu, ko man darīt...
Un pats galvenais - tā ir mīlestība no puiša puses, ja viņš sievietes dēļ nav gatavs pacelt pakaļu no savas komforta zonas?
Ko darītu Tu?
865
