Par teemu.
Pirmais beerns neplaanots, biju ljoti nobijusies, likaas,ka neesmu gatava utt. (24 gadi bija), bet tad, kad mazais piedzima pasaule izmainiijaas, es izmainiijos un mans beerns man ir pats svariigaakais cilvecinsh pasaulee. Audzinaaju vinju viena apmeeram gadu. Kad jaunajaas attieciibaas saakaam plaanot otru beerninju, izraadiijas,ka mediciinisku iemeslu deelj gruuti ienjemt un veel gruutaak izneesaa. Ljoti, ljoti gribu otru beernu, bet peec missed abortion jaagaida pusgads un tad tik var meegjinaat.
Reizeem arii apshaubu, vai esmu laba maate utt.tas laikam dabiski. Patiik jeedziens "pietiekami laba mamma". Nemitiigi nenjemos beernu izklaideet, vinsh maak arii pats sevi izklaideet, speeleejas savaa nodabaa, toties ejam garaas pastaigas un kopaa lasaam graamatas. Uzskatu, ka buut par maati ir liela atbildiiba, jo no mums lielaa meeraa atkariigs,kaads cilveeks izaugs.
Neuzskatu,ka visaam sievieteem jaakljuust par mammaam, jo sabiedriiba taa veelas, bet godiigi sakot mani mammas buushana dara laimiigu.