Man pēdeja gada laika ir kaut kadas problemas ar sevi. Jūtu ka laiks sak ritet aizvien ātrāk, vis tik atri paiet. Piemēram aizbraucu uz Rigu iepirkties, kad jabrauc majas tad paliek slikts garastavoklis, kad majas esmu tad vispar esmu bediga un gruzos par to ka tas vis ir pagajis un nekad vairs tā nenotiks, nevis priecajos par jaunam drebem un labi pavadito laiku ar draudzenem vai puisi. Sovasar iepazinos ar vienu puisi (atminas ir tikai idealas), mes dzivojam atseviskas pilsetas tapec jebkura laika nevaram tikties jo katram katru dienu savas darisanas ir. Vasaras beigas kad bija jabrauc prom vispar likas ka man depresija saksies ka tas nekad vairs neatkartosies, nekad vairs ar vinu nebus tik labas atminas ka bija. Joprojām ļoti biezi par to gruzos. Un tā katru reizi kad notiek kaut kas forš. Esmu prieciga aizbraukt uz to vietu bet kad ir jabrauc atpakal es varetu nomirt no ta cik slikts garastavoklis man ir. Tā ir tikai man vai ir vēl kāda tāda dīvainīte šeit? Es tik loti gribetu priecaties ka kaut kas tik labs ar mani notiek taču drausmīgā veidā gruzos par to ka nekas tik labs vairs nebuus. Man bail ka kādreiz kad notiks kaut kas kas manu dzivi padariis pavisam savadaku un beigas es vel nopietnā depresijā ieslīgšu. Man liekas ka ari tagad talu no tā nav . Nevaru ciest sevī šo īpašību. Bet esmu meginajusi beigt un parstat ta domat taču nekā. Labi, izstastiju savu bēdu, ceru ka kāds uzklausīs :)
301
