Labvakar. Kā cīnīties pret emocionālo atkarību no cilvēka? Šķiet ka dzīvoju pilnīgā apmātībā un vairs nezinu kā rīkoties tālāk.
STāsts ir par manu bijušo draugu..,.. Ja sākumā šķita, ka pāries, nāks citi vīrieši, citi cilvēki,mainīsies vide utt., tad tagad saprotu, ka nekas vispār nemainās, kļūst tikai sliktāk.
Šis gads ir pagājis viņa zīmē, kaut kā ceļi mūs saveda kopā, mēs daudz ko izrunājām par vecajiem laikiem un uz mirkli jau bija laimes sajūta, kad viss atkal izčabēja. Es atzīstu, ka šajā situācijā lielu lomu spēlē mans rakstura vājums, kurš mistiskā kārtā, izpaužas tikai uz šō vīrieti. Ja pret citiem es varu kļūt auksta kā akmens, kļūt egoistiska un domāt par sevi, tad ar viņu ir savādāk - kļūstu tik maiga, ka pašai riebj.
Galvenā problēma tajā visā laikam ir tā, ka man nenormāli vajag to sajūtu, ka esmu viņam vajadzīga.
Varat mani saukt par stulbeni, to jau esmu simtām reižu dzirdējusi no draudzenēm. Un nedarbojas uz mani arī tas - neatbildi, izdzēs no visurienes ārā un pārējās lietas. Manī ir kaut kas iekšā tāds, kas attiecībā uz šo vīrieti gan ceļ debesīs, gan iedzen apātijā. Dienās, kad man negribas neko - guļu, skatos griestos un birdinu asaras. Esmu apdomājusi iešanu uz baznīcu, varbūt nolikt svecīti, tas varētu palīdzēt? Man tik ļoti vajag pārraut to emocionālo saiti ar viņu, lai es beidzu mocīties jo nekad vēl neesmu jutusies tik nogurusi no visa kā pašlaik. Man iepriekš likās ka tā emocionālā saite pārtrūks tad, kad man būs zināmas dažas lietas no pagātnes saistībā ar mūsu attiecībām. Visu izrunājām, izstāstījām un atzināmies bet man no tā nekā. Un tā saite nepazūd arī līdz ar to, kā beidzam komunicēt. Tāpat mani kaut kas velk, kaut kas grūž pie tā vīrieša. Ja es būtu vīrietis, es domātu, ka esmu pieburta jo laimi citās attiecībās arī nespēju gūt, bet nu tas ir absolūts stulbums, vismaz šajā gadījumā.
43
