emocionāla atkarība?

 
Reitings 43
Reģ: 01.10.2015
Labvakar. Kā cīnīties pret emocionālo atkarību no cilvēka? Šķiet ka dzīvoju pilnīgā apmātībā un vairs nezinu kā rīkoties tālāk.
STāsts ir par manu bijušo draugu..,.. Ja sākumā šķita, ka pāries, nāks citi vīrieši, citi cilvēki,mainīsies vide utt., tad tagad saprotu, ka nekas vispār nemainās, kļūst tikai sliktāk.
Šis gads ir pagājis viņa zīmē, kaut kā ceļi mūs saveda kopā, mēs daudz ko izrunājām par vecajiem laikiem un uz mirkli jau bija laimes sajūta, kad viss atkal izčabēja. Es atzīstu, ka šajā situācijā lielu lomu spēlē mans rakstura vājums, kurš mistiskā kārtā, izpaužas tikai uz šō vīrieti. Ja pret citiem es varu kļūt auksta kā akmens, kļūt egoistiska un domāt par sevi, tad ar viņu ir savādāk - kļūstu tik maiga, ka pašai riebj.
Galvenā problēma tajā visā laikam ir tā, ka man nenormāli vajag to sajūtu, ka esmu viņam vajadzīga.

Varat mani saukt par stulbeni, to jau esmu simtām reižu dzirdējusi no draudzenēm. Un nedarbojas uz mani arī tas - neatbildi, izdzēs no visurienes ārā un pārējās lietas. Manī ir kaut kas iekšā tāds, kas attiecībā uz šo vīrieti gan ceļ debesīs, gan iedzen apātijā. Dienās, kad man negribas neko - guļu, skatos griestos un birdinu asaras. Esmu apdomājusi iešanu uz baznīcu, varbūt nolikt svecīti, tas varētu palīdzēt? Man tik ļoti vajag pārraut to emocionālo saiti ar viņu, lai es beidzu mocīties jo nekad vēl neesmu jutusies tik nogurusi no visa kā pašlaik. Man iepriekš likās ka tā emocionālā saite pārtrūks tad, kad man būs zināmas dažas lietas no pagātnes saistībā ar mūsu attiecībām. Visu izrunājām, izstāstījām un atzināmies bet man no tā nekā. Un tā saite nepazūd arī līdz ar to, kā beidzam komunicēt. Tāpat mani kaut kas velk, kaut kas grūž pie tā vīrieša. Ja es būtu vīrietis, es domātu, ka esmu pieburta jo laimi citās attiecībās arī nespēju gūt, bet nu tas ir absolūts stulbums, vismaz šajā gadījumā.
01.10.2015 02:05 |
 
Reitings 5119
Reģ: 29.01.2009
"Kamēr sieviete nepiedzīvos mīlas romānu pati ar sevi, katrs vīrietis būs tikai psihoterapeits, kas centīsies izārstēt viņu no nepatikas pret sevi un bailēm palikt vienai. Patiesa, dziļa mīlestība rodas tikai sajūtoties pilnīgai."

labi uzrakstīts
27.11.2015 13:00 |
 
Reitings 5119
Reģ: 29.01.2009
Šīs attiecības vismaz no Tavas puses jau saknē ir neveselīgas. Un jā, tā ir atkarība. Atkarība daudz drīzāk kā īsta, patiesa mīlestība. Protams, viss, ko rakstu, ir tikai manuprāt. Bet patiesi, man nešķiet, ka mīlestība ir šāda.
27.11.2015 12:59 |
 
Reitings 575
Reģ: 20.11.2015
"Kamēr sieviete nepiedzīvos mīlas romānu pati ar sevi, katrs vīrietis būs tikai psihoterapeits, kas centīsies izārstēt viņu no nepatikas pret sevi un bailēm palikt vienai. Patiesa, dziļa mīlestība rodas tikai sajūtoties pilnīgai."
Šis ir arī mans noietais ceļš, jo kādreiz attiecības bija tās, kurās apzinājos sevi. Tagad apzinos sevi bez attiecībām, bet gribas jau to mīļumu un patiesu cieņu vienam pret otru, bet pagaidām neizdodas tādu sastapt :-D Bet laikam jau neesmu vienīgā.
Meitenes cieniet sevi, jo diemžēl, ja sevi necienat, tad otrs to pieņem kā normu. Un pat ja no visa aizbēgat kaut uz citu valsti, tad nomainās tikai dekorācijas. Drosmi un apņēmību visām meitenēm, kas nav par sevi pārliecinātas, veidojiet ar sevi iekšējo monologu un nevērtējiet sevi pēc citu teiktā, jo ne bez iemesla kāds jums kaut ko labu pasaka :D
Ja kādai problēmas ar dzīvesvietu, tad uzrakstiet man. Meklēju ar ko kopā dzīvot :D
27.11.2015 12:56 |
 
10 gadi
Reitings 626
Reģ: 29.01.2009
Shi tema ir ljoti aktuala ari man. Viss lidz sim aprakstitais vards vardaa raksturo.
Nupat ir 2 gadi,kaa loti iemilejos virietii, visu so laiku tikaamies,buju kaa sapnii. Beigaas vins nevelejas nopietnas attiecibas. Iemeslus izdomajot visdazadakos. Normala meitene teiktu - ok, ja nav,tad nav. Pec 2 gadu konstanta mazohisma (skriesana ikreiz,kad vins pasauc, mokas,kad neesam blakus, miega problemas,panikas lekmes.. nekas no ta nebija bijis lidz sim.. ari berniba loti laimiga),protams,ar pratu sapratu,ka jabeidz shis viss. Jasaka, esmu centusies un joprojam loti censos darit visu,lai izslegtu sho apmatibu (jo ar shadam pazimem diez vai ta vairs ir tikaimilestiba). Esmu nomainijusi dzivesvietu,pat valsti,uzsakusi jaunas studijas,griezusi nost visus iespejamos kontaktus, tacu samelot sev nevaru - pat pilnigi jaunaa videe,vietaa,kura prasa daudz energijas, organizeesanas,vardu sakot, jauna dzive, par TAD visu laiku domaju/atceros/analizeju/raudu par visu saistiba ar vinju. Jauni cilveki neinterese,esmu meginajusi tikties,visi kaitina vai vnk ne ar ko nepiesaista,mulkigi,tacu galvaa joprojam tiek idealizeets vinjs.
Peec 2 menesu klusuma man bija jabrauc uz vinja pilsetu,un,protams,satikaamies. Kritiens divkaarsi liels,jo apzinies,ka nekas nav tevii mainijies,un kriti tikpat zemu,ja ne zemaak.
Lasot to meitenju pieredzes,kuras joprojam dzivo kopaa,nesaprotu,kaa juus to panesat...
27.11.2015 11:53 |
 
Reitings 142
Reģ: 19.06.2012
casino- arī mēs joprojām dzīvojam kopā, un dažādu iemeslu dēļ šobrīd man nav, kur iet. Un runa nav par nedēļu vai divām, runa ir par dažiem mēnešiem. Tā ka es lieliski saprotu, ko šīs sāpes nozīmē. Ja Tev cilvēks vismaz nav jāredz diendienā, Tu pamazām atkopies. Savukārt, ja Tev jānāk mājās un jātēlo pozitīvisms, apspiežot savas patiesās, līdz kaulam sāpīgās emocijas, tā ir vardarbība pašam pret sevi. Reizēm es smejoties to pati sev saucu par realitātes šovu. Tikai tas nav baigi smieklīgi. Tā tikai paildzinās rehabilitācijas periods. Jo ātrāk no acīm prom, jo ātrāk no sirds un domām ārā. Bet te sanāk tāda kaķa stiepšana aiz astes, matu skaldīšana.
19.11.2015 15:15 |
 
Reitings 142
Reģ: 19.06.2012
aiva8 - es ticu, ka ne visām sievietēm ir lemts kaut ko tādu piedzīvot, paldies Dievam. Tas notiek pārsvarā ar tām, kurām, kā jau minēju, bērnībā un pusaudžu gados ir bijusi kāda spēcīga trauma (un tai nav obligāti jābūt ļoti trakai, vienkārši mums katrai ir savādāka nervu sistēma). Tā ir sevis nemīlēšana, necieņa pret sevi, bailes no dzīves, bailes no vientulības, kas noved pie tādām situācijām. Lai gan man šobrīd pašapziņa ir līdz ar zemi nolīdzināta, es tik un tā spēju diezgan objektīvi izvērtēt situāciju- es esmu jauna, simpātiska, ar bagātu iekšējo pasauli, es noteikti esmu pelnījusi būt mīlēta un mīlēt. Bet tā apmātība ir kā melns mākonis, kas noklājies acīm priekšā un neļauj redzēt krāsas, neļauj redzēt iespējas. Vai tad mums visām pārvsarā nav gadījies tā, ka pēc šķiršanās, paejot laikam, notiek kaut kas daudz, daudz labāks un tad mēs saprotam, ka tai sāpei bija jānotiek? Tikai bēdu brīdī atsakāmies to saprast. Es, piemēram, esmu cilvēks, kas sev visu sarežģī, jo ir ļoti liela nostaļģija. Es pieķeros atmiņām tā, it kā tās būtu taustāmas, reālas lietas. Es atceros vārdus, smaržas, garšas, sajūtas, pieskārienus.. Bet kaut kad taču tam jābeidzas. Kādreiz taču jāaptver, ka tas viss apkārt ir viena liela ILŪZIJA. viss ir relatīvs. Kosmosa mērogā mēs esam ūdens lāses.
19.11.2015 15:08 |
 
Reitings 109
Reģ: 02.10.2012
Izlasot šādus stāstus, pabaisi paliek..
19.11.2015 14:51 |
 
Reitings 3934
Reģ: 01.04.2011
Ar problēmu tiksi galā, kad pati sev skaidri noformulēsi, KAS tieši tev viss viņā tik ļoti patīk? Uzraksti sarakstu ar tām īpašībām. Un uzraksti otru sarakstu ar īpašībām, kas tev nepatīk. Un tie lai ir tavi ceļveži īstā meklējumos. Cilvēki nav atkarīgi viens no otra, bet no tā, kā otrs liek justies.
19.11.2015 14:31 |
 
Reitings 142
Reģ: 19.06.2012
KRISTA* - ja vēlies, vari rakstīt man. Varbūt es varēšu ar savu pieredzi Tev kaut kādā mērā palīdzēt vai arī vienkārši varēsim izrunāties, varbūt viena otrai spēsim dot kādu atbalstu vai padomu.
19.11.2015 14:30 |
 
Reitings 142
Reģ: 19.06.2012
Es pilnībā saprotu, kas ir emocionālā atkarība, cik tā ir biedējoša un cik ļoti tā bojā mūsu dzīves. Un biedējošākais jau ir tas, ka dzīve ir īsa un mēs to varam pilnībā sagraut. Parasti ir tā, ka tam visam saknes meklējamas bērnībā:
Neglect happens when the caregiver abandons the child in any number of ways.

It could be that they just weren't physically there; it could be that they were immersed in their work or drank all the time; it could be that they were emotionally distant. The result, Strauss says, is that neglected kids grow up feeling like they were unwanted or unimportant to their parent.

The kids, in turn, are wounded: depressed, indecisive, incapable of facing the world alone, seeing themselves as fundamentally flawed. Psychologists call it "anxious attachment."

"As you might imagine, these "love addicts" have trouble in romantic relationships.

Strauss counts the ways:

They may feel like they're not enough for their partners; become so wrapped up in their relationships that they lose sight of their own needs and self-worth; and be emotionally intense, passive-aggressive, or in need of constant reassurance that they're not being abandoned.

In other words, children who grow up with neglectful parents can grow up to be needy adults.''



Tas ir sāpīgi un neizturami. Es naktīs nevaru gulēt, ceļos augšā un burtiski nakstreklā eju pīpēt. Es dzeru nervu zāles un tikai tā vēl spēju mazliet saņemties ikdienas pienākumiem. Paradokss ir tāds, ka es saprotu- man ar to cilvēku nevar īsti būt pa ceļam, jo es izjūtu biežu nedrošību, pazemojumus un rupjības. Emocijas jau mijas ar naidu. Taču tik un tā ir neizturama sajūta, ka es bez viņa nevaru dzīvot. Kopā pavadīti četri gadi un tagad viņš grib šķirties. Man ir sajūta, it kā es būtu izgriezta ar iekšām uz āru, manī nekas nav palicis. Kad azimiegu, noguļu līdz divpadsmitiem dienā, lai gan sen nenāk miegs- es ar varu sevi piespiežu aizimgt, jo guļot es neizjūtu realitāti un tas ir vienīgais laiks, kad varu nedomāt, ko es tālāk darīšu. Kad es viņu satiku, biju jautra, pašpārlieicnāta, neatkarīga meitene. Tagad esmu pārvērtusies par cilvēku bez pašcieņas, kuras rīts iesākas ar melnu, rūgtu kafiju un cigareti tukšā dūšā. Es pati sev pamazām kļūstu pretīga. Man pat negribas skatīties spogulī, negribas pilnīgi neko.
19.11.2015 14:11 |
 
Reitings 15
Reģ: 21.03.2014
KRISTA*....
Kā es tevi saprotu :'-(:'-(:'-(
Es laikam esmu no tām cietējam, kas vispār nemāk pārdzīvot šķiršanos. Loģiski domājot visu saprotu, bet emociju līmenī eju pašplūsmā un raudu, raudu, raudu kā sāp....
Bija man attiecības apm 9 gadus.. Viņš pameta, pēc pusgada apprecēja citu. Ļoti raudāju, ļoti pārdzīvoju nodevību.. Uzsāku jauans attiecībās pēc kādiem 7-8mēnešiem, bet man tik un tā regulāri vienai paliekot uznāca raudāšanas histērijas, kā tā var nodot otru cilvēku. Arī tādēļ, ka bijām kopā no kādiem 16 gadiem un citu draugu kā tikai viņa man nebija + viņa lielajā ģimenē biju pieņemta kā meita. Jaunajās attiecībās bieži bija strīdi, tas vairāk puiša karstasinīgā rakstura dēļ. Bija arī morālā pazemošana. Bet tas man netraucēja nežēlīgi pieķerties šim cilvēkam, jo tomēr daudz arī lielisku un superīgu brīžu un ceļoumu piedzīvots.. Tagad pagāja divi gadi un viņš mani pameta citas dēļ. Tagad apstākļu spiesta vēl dzīvoju pie viņa, viņš izturas normāli, bet arī ir tāds uzvilkts, jo redz kā es ciešu un negrib to īsti redzēt, bet pēc iespējas ātrāk sākt savas jaunās attiecības. Bet pa lielam, protams,saka, ka nezin kā būs.. nez vai tomēr beigās nevilks atpakaļ pie manis. Bet tagad pavisam noteikti grib, lai es ātrāk izvācos.
Kādēļ stāstu par abiem...? Jo ar šitām otrajām bēdām, kad otro reizi mani ATKAL pameta citas dēļ.. man pārgāja viss pret iepriekšējo, pat bez emocijām varu skatīties viņu kopīgās ceļojumu bildes, kaut gan iepriekš man tas bija kā žiletes norīt, cik sāpīgi.
Bet es atkal esmu bedrē un nezinu kā tikt ar sevi galā :'-( Zinu, ka labāk būs ja izvākšos. Bet no otras puses ir kaut kāda veida atvieglojums vakarā gulēt blakus.. Pilnīgs mazohisms :-/
16.11.2015 15:23 |
 
Reitings 43
Reģ: 01.10.2015
Kaa Tev tagad klaajas?

Pa lielam nekas nav mainījies, ņemot pat vērā faktu, ka esmu uzsākusi satikties ar citu vīrieti. Ir dienas, kad ir labāk, ir dienas kad uznāk skumjas un kaut kāda nepabeigtības sajūta.Pie psihologa neesmu bijusi, v;el mēģinu tam saņemties.
15.11.2015 00:12 |
 
Reitings 4655
Reģ: 23.11.2014
Meklējot googlē atslēgvārdus "emocionālā atkarība" uzgāju šo diskusiju, kas ir diezgan nesen izveidota.
Pati vēl dzīvoju ar vīrieti, pēc 2 nedēļām pārvākšos un pirms mēneša izrunājām, ka kopīga nākotne mums nebūs. Taču es joprojām gribu uzmanību, lai uzraksta vai piezvana, gribu sarunas un justies gribēta. Kad tas nenotiek, asaras birst un pārmetu visu ko var pārmest. Ar galvu saprotu, ka būs labāks vīrietis un es tikai pazemojos, bet sirds tāpat mazliet sāp.
Tad nu lasot caur googli atrastos dažādos rakstus sapratu gandrīz vai tikko, ka patiesībā vaina ir manī.. mzn ir jāceļ savs pašvērtējums un jāaizpilda brīvais laiks ar jaunām lietām (plānoju sportot) un beidzot jādzīvo sevis dēļ nevis vīrieša.
Kad tikšu pie savas dzīvesvietas, tad plānoju šo visu ieviest savā dzīvē, jo nu tas vīrietis nav tā vērts, lai raudātu un pazemotos. Es gan ticu, ka man šī atkaeība neilgs gadus un varbūt pat ne pusgadu, bet sajūta šobrīd ir pretīga un pirms veidot jaunas attiecības ir krietnu jāpastrādā ar sevi.
Tā nu es te tikai par sevi.. gribējās savu sāpīti izlikt. Izlasīju visus komentārus un autorei ieteiktu tiešām parunāt ar psihologu. Ja reiz viss cits ir mēģināts, bet nav līdzējis, tad jāķeras pie pēdējā salmiņa. Sliktāk jau nepaliks.
Taču dīvaini, ka šo atkarību rada viens vīrietis, lai gan no vīrieša puses tas būtu dīvaini, varētu tiešām padomāt, ka bijusi kāda pisburšana. Ja tici dziedniekiem, tad vari kādu apmeklēt. Ja nebūs bijusi pieburšana, tad dziednieks arī savādāk noteikti, ka spētu palīdzēt.
14.11.2015 23:27 |
 
10 gadi
Reitings 626
Reģ: 29.01.2009
Kaa es Tevi saprotu...


Kaa Tev tagad klaajas?
13.11.2015 18:00 |
 
Reitings 538
Reģ: 02.02.2015
Biedē tas, ka tik daudzas atzīstas, ka ir to piedzīvojušas


Domāju, ka reti kura šo nav piedzīvojusi. Bet, izejot šim te visam cauri, ļoti skaidri saproti, ko tu pati gribi, kādu cilvēku gribi sev blakus, ko gribi no nākamajām attiecībām. Tā kā no savas puses varu teikt, ka šāda veida pieredze man ir bijusi svētīga un bez tās es nebūtu tāda, kāda esmu šobrīd.
02.10.2015 11:32 |
 
Reitings 559
Reģ: 08.06.2014
Biju pilnībā zaudējusi savu es, no ierasti pašpārliecinātās sievietes bija palikusi tikai vāja atblāzma, jo tiklīdz pie perimetra parādījās viņš, biju gatava mest pie malas visus savus principus un pazemoties līdz pēdējam. Vairākas reizes šķīrāmies un tad atkal sagājām kopā, ar prātu sapratu, ka tieku izmantota un ka šis cilvēks man neder, vēl vairāk - ka pat negribu ar viņu kopīgu nākotni, taču tik un tā gluži vai kā pieburta meklēju visus iespējamos veidus būt viņam blakus. Šo gadu laikā veidoju īsas, nenozīmīgas attiecības. Bija gan tauriņi vēderā, gan vienas nakts sakari, taču pēc mēneša sajūsma vienmēr noplaka un es pieķēru sevi atkal ar acīm meklējot viņa siluetu pūlī.


Precīzi mana situācija
02.10.2015 10:17 |
 
Reitings 559
Reģ: 08.06.2014
Ja godīgi,es lasu un man ir bail. Man ir bail,ka ar mani notiek tas pats. Galvenais,ka ar draudzenēm izrunājoties,saskaitot visus plusiņus un mīnusiņus,tu it kā ar galvu saproti,ka tas cilvēks nu nav baigi perfekts,ir arī labāki. Bet kaut kas vienmēr velk atpakaļ. Gribās,lai viņš atkal ir tāds kā pirmajā reizē,unn viss būtu kā agrāk. Taču cilvēks ir mainījies par 180. Satiekoties,bija sajūta,ka tas cilvēks ir pazudis un vietā ir cits.

Un tieši tā ka tu teici,pat istabas sienas par viņu atgādina. Tā tiešām ir,aizeju kaut kur,kur agrāk abi esam gājuši un vienkārši var izplūst asarās. Domāju,ka varbūt dzīvesvietas maiņa palīdzēs,uz laiciņu aizbraucu citur padzīvot,nekā,tāpat ieraugu kaut ko veikalā,kas viņam ļoti garšo vai sajūtu kādam cilvēkam viņa smaržas ,un atkal viss ir slikti. :-(

Ko lai dara? :-/
02.10.2015 10:13 |
 
Reitings 471
Reģ: 28.03.2013
Par visiem 100 un 1000% piekrītu Neonam par to, ko raksta un ko ieteica Tev darīt.
Pati esmu šādam murgam izgājusi cauri tikai man tas prasīja 2 gadus, kad esot nopietnās attiecības iepazinos ar šo vīrieti, kurš pilnībā man aizmigloja prātu un likās, ka bez viņa nevaru, pametu savu draugu, tad pēc laika attapos, ka nē viņš man neder, ka es no viņa nesagaidīšu to ko es vēlos un sanāca, ka aizgāju atpakaļ pie iepriekšējā, pagāja gads un to visu gadu es par viņu domāju,nevarēju aizmirst(jo pa to neilgo laiku es viņu tā pa īstam neiepazinu, kā es to gribētu), visu laiku idealizēju kā būtu bijis, ja mēs būtu kopā, bieži redzēju sapņos utt. kamēr sanāca atkal viņu satikt un viņš mani atkal apbūra un, tad viņam tā sākās kā spēle ar mani, bet es kā muļķīte iemīlējos līdz ausīm, domās sapratu, ka viņš nav man cilvēks, bet vienalga vilka pie viņa, likās, ka nevaru bez viņa dzīvot, mēģināju pamest pa vairākām reizēm, kad pametu raudāju, nevarēju nomierināties, arī jau likās, ka bez maz vai pie kāda dziednieka jāskrien ne tikai psihologa, kad vnk sapratu, ka man viņu jāiepazīst pilnībā, jāsaprot kāds viņš un jā JĀĻAUJ pa sevi bradāt, jo laikam savādāk jau es nesapratu un ziniet ko mīļās meitenes, viņš arī to darīja pa pilnu programmu, sīkumos neizpaudīšu, bet tas bija briesmīgi, tad jā pienāca tas brīdis, kad sapratu, ka man to nevajag, ka es sevi pārāk cienu, lai atļautu tā izrīkoties un vēl pie tam es nebiju to pelnījusi un tas vēl ar vien sāp..bet nu no kļūdām mācāmies un jā sirdij nepavēlēsi, tā nu tas ir.
02.10.2015 00:46 |
 
Reitings 43
Reģ: 01.10.2015
reina, kaut kur reiz bija situācija, kad draudzene kārtis lika un tad arī teica, ka pēc kārtīm mums ir ļoti liela iespējamība izveidot ģimeni ar daudziem bērniem. Bet raksturi mums nesapas galīgi. Nevaram kopā, un nevaram atsevišķi. Es nevaru atsevišķi, viņš jau laikam var.
02.10.2015 00:10 |
 
Reitings 43
Reģ: 01.10.2015
Man gan bija cits gadījums. Taču pieeja iespējams tev var palīdzēt. Esi tam vīrietim pateikusi, ka tev ir problēma dzīvot bez viņa tālāk? Esi viņam atklāti pateikusi, ka viņš tev čakarē dzīvi, ka tev jau jāsāk meklēt speciālista palīdzība? Esi viņam pateikusi, cik ļoti tev tas viss sāp un traucē?... Ja nē, varbūt izdari to. Tas var palīdzēt - nostāties aci pret aci ar savu problēmu un pateikt, ka tu apzinies savu vājumu.

Esmu. Bet man nesanāca to pateikt aci pret aci, tāpēc varēju to vairs tikai uzrakstīt. Bet kopumā jā. Un tieši tas bija tas, ko gaidīju, jo likās ka man tas ir vajadzīgs kā elpot. Izstāstīt cik man ir slikti, ka neesmu aizmirsusi absolūti neko no pāridarījumiem, ka man ir ļoti grūti bez viņa dzīvot. Sekoja piedošanas prasīšana un kas tik vēl ne, bet man nepalika vieglāk. Ne par gramu. Nemainījās absolūti nekas, lai gan man likās ka tas būs būtiskākais pagrieziens un tagadni. Drīzāk sekoja no vīrieša lielāka uzmanība, lielāks mīļums, vārdi, kas atkal un atkal apstiprināja viņa jūtas. Tagad kad par to iedomājos, liekas kā tāda vainas izpirkšana. Varbūt nē, bet man tāda doma ienāca prātā. Nu un pēc uzmanības, mīļuma un visa tā, pēc kā mana sirds arī kauc, nekāds progress nesekoja. Varbūt tad ja viņš būtu uzklausījis un pārtraucis kontaktu uzreiz, man būtu vieglāk. Bet tālākais jau visu tikai sarežģīja.
02.10.2015 00:05 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits