Manuprāt, vecuma starpība ir smieklīga, bet nu tās ir tikai manas domas, jo nekad neesmu dzīvojusi pēc sabiedrības uzspiestajiem standartiem, kuri nosaka arī to, kas kuram pēc vecuma der un kas nē. Protams, šajā gadījumā runāt par jūtām būtu aplami, jo vismaz no meitenes puses tādu vienkārši nebija, taču ko darīt tad, ja jūtas ir? Un tikai nevajag stāstīt pasakas, ka meitene 20 gados nespēj iepazīt mīlestību vai ka vīrietis savos 35 gados ir vecs izvirtulis, kuram būtu jāskatās tikai uz 30+ dāmām un, nedod Dievs, jaunākām!
Pati savos 25 gados esmu ar 10 gadus vecāku vīrieti. Traki, taču tad, kad iemīlējos, man bija 22, viņam jau 32. Šausmīgi, vai ne? Varbūt nevajadzēja klausīt sirdij, bet skatīties tikai uz vecumu un mēģināt lazut sevi, satiekoties ar vienaudžiem no vidusskolas?
Manuprāt, šie uzskati ir tikpat aplami kā tie, ka cilvēks (īpaši vīrietis), kurš savos 30 vēl nav apprecējies, ir lūzeris. Manā draugu lokā ir pietiekami daudz vīriešu (un arī sieviešu) ap gadiem 35, kuriem vēl nav ne ģimene, ne bērni, jo, redz, katram cilvēka dzīves prioritātes ir savas - cilvēkiem, par kuriem runāju es, svarīgāk bija līdz 30 gadiem iztrakoties, apceļot pasauli, ieguldīt laiku karjerā, savas dzīves plānošanā, nevis tajā, lai pagrābtu pirmo pretīmnācēju, tikai tāpēc, lai ap gadiem 30 nebūtu viens/-a. Katram sava taisnība un veids kā dzīvot savu dzīvi, nesaprotu kāpēc pēkšņi ar savu dzīves modeli vajadzētu censties uzbāzties citiem, mēģinot par visām varītēm ieskaidrot, ka tikai tā ir pareizi un nekā savādāk.
10515
bilde
