Čau meitenes. Nezinu vai kāda man varēs ko ieteikt, gribu vienkārši parunāties
Stāsts būs par bijušo puisi, kuru nevaru aizmirst, lai vai ka ir mēģināts, lai vai kas ir darīts. Viss sākās pirms gada, kad sākām atkal parunāties. Sākuma reti, pēc tam arvien biežāk un biežāk. Pirms neilga laika viņš uzsāka sarunu par mums - par jūtām, kuras it kā nav zudušas utt. Lai atklātu savas jūtas man vajadzēja ļoti saņemties, bet tā kā tik daudzus gadus esmu visu sevī glabājusi, tad domāju atklāties, likās ja izstāstīšu, tad varbūt man paliks vieglāk. Kad kārtis bija atklātas, viss skaidrs, sākās vēl patīkamākas un atklātākas sarunas, biju pāris cm virs zemes. Tagad esmu atkal atsviesta atpakaļ realitātē, jo īsti nesaprotu vīrieša nodomus. Nē, laikam jau saprotu, bet kaut kā negribu pieņemt :-/ Ir tā, ka pēdējās divas nedēļas no viņa ir klusums. Nav vairs ne parastas ziņas par vēlmi uzzināt kā pagājusi diena, ne kas vairāk. Labi, atzīstu, ka pārsvarā viņš man ir rakstījis pirmais, ja tas kaut ko nozīmē. Nodomāju ka varbūt gaida, kad es arī, jo ir apnicis vislaik pirmajam rakstīt, izrādīt interesi. Lai gan tajā pat laikā zina, ka man ir grūti viņam uzticēties, ticēt atkal. Pirms nedēļas uzrakstīju, pavaicāju kas noticis, atteica, ka ir iestājies kaut kāds drūmais periods, tāda kā rutīna, daudz darba un tā. Sestdien uzrakstīju atkal, jau parunājām nedaudz vairāk. Pajautāju arī to, kā man uztvert viņa klusēšanu, viņš atbildēja, ka attaisnojuma nav, ka ir aizņemts, jo ģimenē visādi notikumi. It kā parunājām, bet mana sievietes intuīcija saka, ka kaut kas nav. Joprojām neko neraksta, pietam, tagad viņam ir brīvdienas (vakar un šodien), kad varējām parunāt, bet nekā. Redzu, ka ir online - jā, starpcitu, mēs esam atsevišķās valstīs, sarunas vairāk internetā. Un tagad jūtos tā it kā kaila būtu izģērbta visas pasaules priekšā. Tas protams tēlaini runājot, bet tik muļķīga sajūta. Galu galā, pavaicāju, tad varēja atbildēt- viss, vairs nevēlos neko, vairs nerunājam un viss. Par to vai viņam tur ir cita - nezinu, iespēja ir vienmēr, bet kad pirms nedēļas runājām, viņš teica, ka viņam trūkst sievietes, ka grib atbraukt pie manis. It kā izrāda kaut ko, bet vairs ne tā kā agrāk. Kā lai izprot kas viņam galvā? Gaida vairāk iniciatīvu tagad no manis, vai ir noskatījis citu, vai neko vairs negrib, tikai kāpēc nesaka? Nav viņš tāds kurš šausmīgi baidītos kādu sāpināt, parasti ir tiešs un konkrēts. Vairs neko viņam nedomāju rakstīt, liekas muļķīgi un sajūta ka zaudēju visu cieņu viņa acīs. Ko darīt būtu muļķīgs jautājums, bet kā jūs reaģētu, ko darītu? Atvainojos ka vietām var būt nesakarīgi sarakstīts, slikti jūtos :-/
1
