Man jau 18. Liekas, ka šajos gados var visu, bet tā nemaz pat nav. Jūtos pavisam vārga, maza un tāda sajūta, ka grūtajās situācijas nevarēšu aizstāvēt sevi un arī nebūs tāda cilvēka, kas varētu mani aizsargāt no apkārtējās pasaules. Ejot pa ielām dzirdu, kā no dzīvokļu logiem izskan bļaušana, cilvēki apsaukā un draud viens otram. Acīs sariesās asaras… Saprotu cik smags un grūts ceļš man ir priekšā un nezinu vai es varēšu ar visu tikt galā. Jūtos vienkārši drausmīgi pat nevar izteikt cik. Es saprotu, ka esmu drausmīgi sapiņķerējusies un nezinu ko man tālāk darīt. Visur apkārt ir cilvēki, bet tāda sajūta, ka esmu viena uz šīs pasaules. Esmu sapinusies kaut kādā kamolā un nezinu, kā man atpiņķerēties. Zinu, ka, ja uz ielas man piesiesies kāds cilvēks mani neviens no apkārtējiem neaizstāvēs, jo visi ir nereāli egoistiski. Cilvēki viens no otra tikai kaut ko gaida. Man bail no lielās dzīves, kaut arī no gadiem 14 es eju savu dzīvi un var teikt, ka patstāvīgi. Sāp, ka nav ģimenes. Abi vecāki ir, bet tajā pašā laikā viņu nav. Nav ne mātes pleca uz kura var uzlikt galvu parunāt, paraudāt… Nav tēva pleca, kurš varētu aizstāvēt… Visi tikai brūk virsū un kaut ko pieprasa nemaz nedomājot, ka man ir grūti visu nest uz saviem pleciem. Visu laiku apvaino, bet nesaprot, ka, ja daru kaut ko nepareizi vajag cilvēcīgi izskaidrot. Es nezinu, kas notiek. Iekšēja trauksme! Jā, es varbūt mēdzu brīžiem būt skarba, tikai tāpēc, ka nezinu kā rīkoties. Raksturs ir tik drausmīgi izmainījies uz negatīvo, bet iekšēji prasās mīļuma, saprašanas un palīdzības. Visi dzeļ ar skarbiem vārdiem un es piedodu, bet viss tik traki krājas iekšā un tā sāp, ka nezinu kur likties. Ir tik daudz sāpīgu tēmu un tās nebeidz krāties. Ar katru dienu pleci paliek smagāki. Jā, protams, pieaugušie saka, ko tu vari ar savām stulbām problēmām, kā tev var būt problēmas tādos gados. Tad tu sēdi un saproti, ka neviens nemēģina tevi saprast un palīdzēt, bet tikai baksta. Dzīve ir skarba!
5
