Padoms

Dārziņā viss kārtībā? Varbūt jēga parunāt ar bērnu psihologu? Tik mazam bērnam psihologs neko nedarīs, tikai dos padomus mammai un tētim :)

krit zemē, var iesist... tas viss ir līdz panāk savu. Vieglāk iedot to ko grib viņš.

lūk visa cēlonis.

Uz kādām lietām un darbībām jābūt kategoriskam nē, savādāk bērns nesaprot, ka ir tāds nevar un nē. Tad izrāda savu reakciju un ārdās, jo zina, ka vecāki padosies un viņš dabūs ko gribēs.

Ieteiktu paciest viņa psihošanu un nedot to, ko grib, jo savādāk paliks tikai sliktāk, jādara, kamēr nav par vēlu vēl, jo 2,8 gadi jau ir pietiekoši liels, lai normāli saprastu kaut kādas lietas. Ja atļausi visu tālāk, tad aizies tikai trakāk un trakāk un būs jau par vēlu kā izmainīšanai un normālai audzināšanai.

Ja nekas nelīdz, tad pašai ieteiktu aiziet pie bērnu psihologa, tur palīdzēs izprast bērna rīcību un ieteiks kā rīkoties. ;)

Mana audzināšanas metode bija ļoti vienkārša - aiznesu uz istabu, aiztaisīju durvis un teicu,lai nāk ārā tikai tad, kad būs nomierinājies. Pirmās reizes protams, nāca ārā, psihoja, dauzīja durvis, bet nepiekāpīgi aiznesu atpakaļ uz istabu. Pēc dažām tādām reizēm, bērns nomierinājās, jo ja nav uzmanības, nav neviena, kas skatās ''teātri'' tad arī psihot vairs nebija interesanti. Galvenais novēlu pacietību!
Vari mēģināt bērnam skaidrot, ja viņš tā ārdas, tad nevar sadzirdēt ko viņš vēlas, lai runā mierīgi un tad varēs kaut ko sarunāt :-)

Man pāris auklējamie bērni bija ar šādu attieksmi. Ko darīju? Ignorēju, kad psihoja. Vai nu tēloju, ka lasu grāmatu vai nu skatos TV. Kamēr nenomierinājās, tikmēr nepievērsu uzmanību.

Draudzenes mazais līdzīgi izdarās, tik nu jau drusku vecāks. Uzmanības deficīts - viņas gadījumā. Kaut kur lasīju, ka šādus bērnus mēdz turēt ciešā apskāvienā, kad sākas "lēkme".

izturēsi kādas pāris reizes mazā ņemšanos, pēc tam paliks vieglāk. Man bija kas līdzīgs ar veikalu - pēķšņi izdomāja, ka lielveikals ir īstā vieta rakstura rādīšanai. Mana metode - tiklīdz sāk rādīt ragus, ejam ārā no veikala, nenopērkot NEKO. Iedarbojas un ļoti ātri - mans mazais jau 2 gados ļooti daudz saprot. Šitā niķošanās arī nav vienmēr - tikai pret tiem, kuri uzķeras.
Izturību un viss būs ok :)

Man ne tuvu nav tik traki, bet, protams, arī mani puiši niķojas, dusmojas un izrāda neapmierinātību (nu gluži, kā mēs paši - pieaugušie - arī vienmēr neesam perfektā garastāvoklī).
Tādēļ mums ir ierīkots dusmu kakts - tur drīkst darīt visu - dusmoties, kliegt, brēkt, krist zemē, sists sienas utt.
Kad process izdarīts (citreiz ilgi tur ņemās, citreiz pietiek aiziet līdz tam un jau viss norimis), tad bērns ir kā samainīts - nāk pie manis, samīļojamies, sabučojamies, izrunājam dusmošanās iemeslus, atrodam situācijas risinājumus!
Dusmu kakts ierīkots jau vismaz no gada vecuma, tagad puišiem ir 5 gadi un dusmu kakts tiek izmantots ļoooti reti.

Manās mājās ir līdzīgi kā arieta raksta. Puikām 5 un 3,5 gadi. Un vispār cik atceros tad tieši no 2-3 gadiem arī visvairāk bija tādas trakās izdarības. Es norakstu uz to, ka tas vienkārši ir tāds vecums un vecākiem pacietība jāuztrenē.