īstie draugi un draudzenes

Man arī ir pārsvarā tikai paziņas, bet lielākā daļa draugu kaut kur laika gaitā pazuduši, jeb katrs no mums aizgājis savu ceļu..

Man nav draudzeņu :D
Ir 1 draugs, ar kuru varu runāt par visu ko, kad ir sakrājies, pārsvarā esmu vienpate. Un nē, neesmu viņu iebāzusi friend zone, sākotnēji viņš līdzīgā zonā iestūma mani, bet tā soli pa solītim kļuvām draugi. Neatceros, kādā sakarā biju ciemos pie kursa biedra (nu jau kopā vairs nemācamies) un tas bija viņa brālis. Tagad nedaudz jocīgi, kad eju ciemos pie kursabiedra brāļa, palieku pa nakti un kursabiedrs arī tur pat, nedaudz kā nodevēja, jo izvēlējos brāli pār kursabiedru :D
Enīvēj, ar to gribēju teikt, ka varbūt draugus var atrast pretējā dzimumā, kā arī, ka pazīstamo pazīstamie var izrādīties lāga cilvēki. Atrast šā vai tā var tikai ejot ārpus mājas.
Par daiļo dzimumu man gan ir palicis iespaids, ka izstāsti vienai un pēc tam par to zinās vēl vismaz 2.. Izlabojiet, ja kļūdos (t)

Inky, man pazistamas divas sieviešu dzimtas paarstaaves, kuras tur savu vārdu un ja soliijušas nestaastiit tad tas ir kaa bankaa, ka nestaastiis, mana māsa un mana draudzene, kaut arii neesam nekaadas beerniibas draudzenes un nesatiekamies vairs katru dienu, bet ja ko vajadzees vienmeer viena otru atbalstaam, uzklausam :)

Paarsvaraa visas draudzenes ir kļuvušas par paziņaam, jo bazūnē visu kā dzeltanās lapelēs, pec tam sakot, ka nejauši sanaca izstaastit citiem.

Korala, palaimējies. Man savas ne ļoti ilgās dzīves laikā bijušas pazīstamo lokā tikai tādas sievietes, ka darbā katru otro dienu skatos un priecājos, cik forši, ka man ir vīriešu kolektīvs.. :D i' jautrāk, i' scēnu un intrigu nav, visi saka, ko domā, neapvainojas, paņirgājas, bet neņem pie sirds. Mazais dzīves prieciņš :)
Ir, protams, gadījies sastapt arī, šķietami, jaukas un uzticamas daiļā dzimuma pārstāves, bet nav sanācis būt uz viena viļņa. Diemžēl. Garām palaidusi jūtos tikai dažreiz, kad aizdomājos, ka varbūt būtu forši, bet speciāli nemeklēšu :D
Kā man tik lieliski izdodas iebraukt off-topikos?! :D

Nez, man nav taada vajadziiba izkratiit kaadam sirdi. Par nopietnaam probleemaam meedzu runaat tikai un vieniigi ar viiru ja nav veeleeshanaas lai puspasaule uzzina, un arii - taas "sirds kratiishanas" reizes gadaas nu tik ljoti reti, ka varu saskaitiit uz vienas rokas pirkstiem cik peedeejos gados ir bijusi vajadziiba. Parasti esmu taa, kura uzklausa citus ja ir vajadziiba, bet censhos nekad neiesaistiities tik cieshaas draudziibaas, kad tiek mazgaata gjimenes velja aarpus gjimenes vai tiek apspriesti citi cilveeki.

Man ar draudzenēm arī nav veicies... patiesībā, visas, kuras kādreiz uzskatīju par tādām, agrāk vai vēlāk ir pievīlušas manu uzticību. Varbūt man vārdam draugs/draudzene ir augsta latiņa uzlikta, bet tādus, kas mani piekāš vai saka vienu, bet dara citu, par draugiem neuzskatu. Turklāt arī man nevajag draugu, ar kuru runāt par šmotkām, bet tādas vien spēju atrast! Līdz ar to, joprojām esmu laba drauga/draudzenes meklējumos! :-D

Man ir cālī.lv pašas veidota slēgtā grupa kur esam 35 gabalas , sarakstamies , uzticam problēmas un bēdas un nejūtu vajadzību pēc draudzenēm dzīv'w .Ir nācies vilties ar tu mutes nesaturēšanu un labāk tad draudzeņu nav....

Viena meitene dzīvo netālu no manis kas cāļa grupā slegtajā ir , ir pat doma varbūt dzīvē iedraudzēties(l)(l)(l) .Esam draugos.lv viena otrai arī.

Man ir paziņas un ļoti labas paziņas.Kopš beidzu vsk. kaut kā neesmu izjutusi vairs vajadzību pēc tik ciešas draudzēšanās, kāda bija skolas laikā. Varbūt tas tāpēc,ka esmu precējusies,ka man ir bērns un citas rūpes un tādām "draudzēšanām" vairs neatliek laika. Lai gan vienmēr esmu bijusi vairāk vienpate un man ir diezgan grūti sevi piespiest vnk draudzēties pieklājības pēc. Tāpēc bieži vien nākas dzirdēt, ka esmu iedomīga. Un cilvēki pārsvarā ir pārsteigti, kad iepazīst mani,ka patiesība ir cita. Sirdi izkratīt varu vīram un vēl kādam ļoti svarīgam vīrieškārtas pārstāvim manā dzīvē. "Netīro veļu" ārpus ģimenes nemazgāju, pat mana mamma neko par to nezin, lai gan esam diezgan tuvas. Pārsvarā uzklausu citus. Un tādas parastas klačiņas mani īpaši neinteresē.

Vakar iedzerot sapratu, ka trūkst viena cilvēka, ko ļooti vēlos kā draugu, bet tas mums iespējams tikai virtuāli, jo kolīdz satiekamies dzīvē, tā sākas uzmākšanās, kas dažreiz arī aiziet līdz galam. Tādēļ vairs spēju komunicēt tikai tad, kad neesam vienā valstī, pārējā laikā jāignorē telefons, nemaz nerunājot par tikšanos. Kad esam tālu viens no otra, tad ir videozvani līdz rītam, dziļas sarunas un tas ir lieliski, tad viņš ir tāds, kādu es viņu vēlos jeb tad viņš sniedz to, ko es no viņa gribu- vienkārši draudzīgu attieksmi. Varbūt viņš kādreiz mainīs savu attieksmi pret mani un mēs atkal varēsim ālēties ar kvadracikliem pa trasi u.c. lietas, bet varbūt arī es beigšu kādreiz dzīvot ilūzijās :'-( :'-( Kā mēdz notikties romantiskajās attiecības, kad ir vilkme tikai uz kretīniem, tā man draudzībā- tie, kas ir labiņi un uzticami, tie ir mazāk svarīgi nekā kaut kāds vīrietis, kurš manī redz tikai gaļas gabalu.

Man ir divas ļoti labas draudzenes. Ar vienu esam pazīstamas ļoti sen (arī forumā viņa ir) :) tiekamies reti, varam nesazvanīties nedēļām, bet mums vienmēr ir par ko runāt, tāpat zinu, ka viņa mani atbalstīs vienmēr (l)
Ar otru draudzeni tiekamies katru nedēļu, arī esam tuvas. :) Grūti ir atrast cilvēku, kam uzticēties, stāstīt problēmas.. tāpēc priecājos, ka man ir tik ļoti paveicies (l). Nav svarīgi cik daudz draugu ir citiem, man pietiek ar to, kas man ir :)

Sveikas,meitenes. P'aris gadus atpakaļ biju aktīva šajā forumā,un tagad iegāju paskatīties vai šeit viss vēl ir dzīvs, jo nav kam izklāstīt savu sāpi.:-(

Nedēļa mana atvaļinājuma ir pagājusi, priekšā vēl viena. Pati esmu no Rīgas,man ir meita, bet mīlestības un savas laimes pēc kādu laiku atpakaļ pārcēlos 100 km Rīgas uz nelielu pilsētiņu.

Gribēju veidot jaunu tēmu par draudzību, bet atradu,ka te tāda jau ir nesen bijusi. Nekad nav bijis daudz daugu, vairāk tikai paziņas, bet pēdējā laikā arī visas manas draudzenes ir kaut kur izgaisušas. Visām savas dzīves. Vienmēr sanāk vilšanās. Vienu brīdi nodomāju ka varbūt vaina ir manī,sāku raknāties, bet sapratu,ka tā tomēr nav. Ikdienā par šo tēmu tā neizdomājos tik ļoti,jo darbs mājas, vakarā vīrietis un bērns..bet tagad...saprotu,ka izņemot savu vīrieti,man nav vairs ar ko tikties,parunāties. Tagad esam Rīgā, pavadam manu atvaļinājumu pie jūras, ar meitu, bet draugam ir jāstrādā. Pati par sevi esmu pašpietiekams cilvēks,varu sev atrast nodarbes, bet saprotu,ka man vienalga prasās pēc kādas sieviešu dzimtas pārstāves, ar kuru ik pa laikam satikties,papļāpāt, uzrīkot kādu meiteņu vakaru, pastaigāt pa veikaliem, parunāt par bērniem,vīriešiem, mācibām utt. Jo lai cik lielisks un saprotošs, visu ar viņu neizrunāsi un vispār nav ko vīrietim piesārņot galvu ar kkādām sievišķigām lietām..(s)

Man ir bijušas tādas daudzenes,kuras pieviļ, neizrāda tikpat lielu interesi kounicēties un tikties kā es, tādas, kas bļauj par to ka grib kļut par manas meitas krustmāti, kļūst un pēc tam aizirst par mums vispār..es vienmēr esmu gribējus sev tādu draugu/draudzeni,kā es pati. jo uzkstau ka esmu labs,uzticams draugs,bet man nekad tādu nav nācies sastapt. Vēl apgrūtina visu tas,ka katu dienu dzīvoju pa dienu Rīgā,jo te ir darbs, un vakarā jau esu 100km no Rīgas,piekususi no braukšanas ar vilcienu un vēl jātaisa ēst utt. Brīvdienās jautri pavadam laiku ar draugu,meiu un kompāniju, bet gribētos ne tikai būt savējā starp viņa draugiem, bet arī lai pašai ir no savas puses kāda draudzene.

Ehh..piedodiet ka esmu izplūdusi šeit tik garā un varbūt mazsaprotamā tekstā, bet sakrājies. Nezinu ko iesākt.neiešu jau pie durvīm un neklauvēšu "sveiki,vabūt gribi būt mana draudzene''? Pastāstiet meitenes par savu pieredzi...

Dzīves pieredze liek secinat, ka draugi ir sevis mānīšana un lielākajai daļai cilvēku ik pa 5 vai 10 gadiem mainās :-D Laiki mainās, intreses mainās u.c un draugi mainās vecie aizmirst par tevi par kādu aizmirsti tu dzīve skarba :-P

Tādu sirdsdraudzeņu man vispār nekad nav bijis, tikai paziņas. Īsti nemaz par to nepārdzīvoju, jo savas emocijas tāpat pārsvarā turu sevī, negribētu ar kādu draudzeni baigi dalīties bēdās. Varētu teikt, ka mans darugs ir cilvēks, kuram es stāstu gandrīz visu. Katrā ziņā, vairāk nekā citiem.

Man ir dažas ļoti labas draudzenes, bet visvairāk uzticos vecākiem un 2.pusītei.

Neesmu no tiem cilvēkiem, kas steidz izkratīt sirdi, ja kaut kas svarīgs nomāc.. Problēmas patīk izanalizēt pašai. Ja gribu ļoti labu padomu, konsultējos ar mammu vai mīļoto :)

Labi,varbūt nejūtat vajadzību ar kādu dalīties emocijās un klačoties..bet kā ar brīvā laika pavadīšanu? es reāli tgd esot atvaļinājumā sapratu ka man īsti nav ko darīt izņemot jūru,pludmali, ēst taisīšanu un ar bērnu paspēlēties..

līdz šim viss bīvais laiks tika pavadīts ar vīrieti un tā tam ir jābūt..bet negribu būt atakrīga no viņa.

Esmu ar cosmo starpniecību atradusi dažus superīgus cilvēkus ;)

bet kā ar brīvā laika pavadīšanu?

Lai pavadītu brīvo laiku.. nav nepieciešams labākais draugs. Manā gadījumā tas tīri fiziski nav iespējams (dažādas valstis) :)

Vispār daudz esmu aizdoājusies par to,ka apkārt dzirdu,ka sieviešu starpā draudzība vispār reti kad pastāv..jo bieži vien viena otru apskauž,sacenšās savā starpā, izplata baumas un klačas..kā vispār uzskatāt?

vīriešiem viss vieglāk..viņi ir citas dabas..viņi sadzer satusē kopā un jau skaitās labi draugi..viņi retāk nodarbojas ar aprunāšanu, klačām, un pat ja kas tāds notiek tad neņem visu tik tuu sirdij kā mēs meitenes..

Manuprāt, vīriešiem ir līdzīgas problēmas.. ir gan vilšanās, uzmešana utt. Viņi varbūt mazāk sprēgā kā sievietes :D