Atbildot uz sākotnējo jautājumu -- nu es nezinu vai ietu klāt un kaut ko pati darītu. Policiju izsauktu, jo neesmu tik stipra, lai kādu glābtu. Izņēmums -- ja tas būtu man pazīstams cilvēks nelaimē, tad gan par sevi nedomātu un mestos palīgā.
Ko es par to visu domāju? Dzīvē ir gaužām grūti visam piešķirt balto vai melno krāsu.
Vainīgais, manuprāt, ir tas, kas ir nodarījis kaut ko sliktu -- vai tas ir puisis, kas izvarojis meiteni, vai meitene, kas izmantojusi dzēruša puiša vājumu un izvarojusi viņu vai arī ievilkusi gultā un beigās brēkusi, ka tikusi izvarota.
Izvarotājs ir viennozīmīgi vainīgs un jāsoda. Ar izvarotāju es saprotu cilvēku, kas ir pret otra cilvēka gribu licis viņam/viņai nodarboties ar seksu vai tiešā veidā vai izmantojot paziņas apreibinājis/sazāļojis upuri līdz stadijai, kad tas vairs neko nesaprot un nespēj pretoties.
Šajā visā es neiekļauju meitenes, kas piedzeras pašas, dzērumā sāk apčamdīt čaļus un no rīta, kad žvingulis izgulēts saprot, ka pusis viņas grābstīšanos uztvēris kā zaļo gaismu un tagad brēc, ka ir izvarota.
Tāpat uzskatu, ka tās muļķes, kas nevainīgus puišus speciāli padara par izvarotājiem (nevis tās, kas piedzeras un pārguļ, bet tās, kas tāda vai šitāda iemesla dēļ izdomā puisi iegāzt, pārguļ ar viņu un tad dodas uz policiju) vajadzētu sodīt ar tādu pašu sodu, kā izvarotājus -- jo tas ir neiedomājami cietsirdīgi nodarīt nevainīgam cilvēkam ko tādu -- aptraipīt reputāciju, iesviest cietumā un sabojāt nākotni. Laimīgos gadījumos puišus attaisno, bet vai kāds gan zin, cik daudz nevainīgo sēž par to cietumā? Tas liktu viņām apdomāties divreiz, pirms ko tādu darīt.
101
