Manējais prot lietas - virtuvi izremontēja, vannasistabu pārflīzēja, elektrības slēdzi, kas bija sačakarējies, kā dēļ raustījās gaisma, salaboja.
Bet es kaut kā neredzu to "visu vajag darīt pašam" par baigo priekšnosacījumu, lai viņš man patiktu. Man šķiet daudz vērtīgāk, ja cilvēks spēj novērtēt savu laiku un aptvert, ka dažkārt ieguldītais darbībā pazaudētais laiks ir daudz vērtīgāks, nekā tie pārdesmit eiro, ko meistaram samaksāt.
Es tāpat - visu ko protu, gan ēst uztaisīt, gan džemperi uzadīt, tomēr to arī vajag ar mēru - piemēram, man tuvojas izlaidums, gribu sev uzšūt kleitu, es to varu, protu un man sanāk - bet tas paņemtu vairākus brīvos vakarus - tāpēc es labāk samaksāju šuvējai, kas izdara to manā vietā šoreiz un es iegūstu no tā pietiekami brīvos vakarus, ko pavadīt kopā ar viņu, kas man šobrīd ir daudz svarīgāk, nekā tie pāris eiro par darbu, jo naudu tāpat nopelnīs, bet laiku šajos mums abiem brīvajos skaistajos vasaras vakaros neviens atpakaļ neatdos. Pajautāju viņam, vai viņaprāt es tāpēc esmu sliktāka sieviete - teica, ka ne.
Tādi mēs abi dīvainīši.