Sveikas! Nesaprotu šīs dzīves mazās netaisnības. :-D
Nesen caur draudzeni iepazinos ar vīrieti, varētu pat teikt, ka no a-z manu ideālu, bet kā jau parasti viss nav tik vienkārši kā gribētos.
Viņš sita kanti manai draudzenei, mēs tā virspusēji papļāpājām, bet ļoti viņš mani aizrauj. (Sanāk viņu arī šad un tad satikt vienatnē, tāpat vienmēr paflirtē..un TAS skatiens.. (l) )
Draudzene tāda- ļoti kaprīza, nekad nekas nav pa prātam, domas maina ik pa minūtei, ir uzstājīga un, godīgi teiksim, izlutināta, vispār nezina, ko vēlas no dzīves, tad viens- tad otrs, cilvēkus vērtē pēc izskata utt. Bet viņš ap viņu kā traks, raujas uz visām pusēm, lai tikai izdabātu, bet i to, neesot viņai pietiekoši labs.
Bet es viņai kā pretstats, esmu saprotoša, neesmu pārlieku uzstājīga, tiešām zinu, ko es vēlos no dzīves, komunicēju neatkarīgi no tā, kāds cilvēkam maciņa biezums, vai kāds viņš izskatās, kā teikt-galvenais, ka cilvēks labs..un šajā gadījumā viss šķiet tik ideāls...
Tātad- es nesaprotu, kāpēc bieži vien vīrieši, kuriem dzīvē ir viss, gan dabas dots perfekts izskats,gan raksturs tik jauks, gan arī vairāk nekā laba finansiāla situācija vajag tādas meitenes??? :-O ..tādas viņi izvēlas un pēctam stāsta kādas kuces viņas esot...
Es vienkārši nesaprotu to vēlmi mūžīgi karot un skriet pakaļ kāda iegribām, priekš kam tas ir vajadzīgs.. Vai tāpēc, ka viss čalim dzīvē ir nokritis no zila gaisa un vēlas kaut ko "iekarot" ? :-|
344
