Man ir tradicionāls latviešu vārds un es zinu tās mokas, kuras jāpārcieš man un citiem, ar kuriem es iepazīstos. Ne viņi māk pareizi to izrunāt, ne atcerēties, tādēļ man dažkārt gribās, kaut mani vecāki mani būtu nosaukuši par kaut kādu Lindu, kas nav īpaši izteiksmīgs vārds, taču ir universāls visās valodās un spāņu valodā pat vēl tulkojas par vārdu "skaists" (nu kaut kas uz to pusi bija).
Man ir norvēģu draudzene vārdā Cecilie, kas uz visu pārējo norvēģu meiteņu fona, kuras es pazīstu un kuras ir diezgan sportiskas, ir tāds ļoti sievišķīgs vārds. Vienīgā problēma - es tā arī nesapratu, vai vārds tiešām beidzas ar "ī" (vai tomēr ar "lie/lja"), jo mēs visu laiku viņu saucam par Sesī. Norvēģu puišu vārdi gan pamatā manī vieš bažas un liek domāt par būvinstrumentiem un citām nejēdzīgām lietām. Reiz iepazinos ar čali, ar kuru kādas 5 min centāmies tikt skaidrībā par to, kā mūs abus sauc un kā vārdus izrunāt. Vienīgais, ko tagad atceros no viņa vārda ir tas, ka tas sākās ar T. :D
3647
