Internacionāls/starptautisks nenozīmē, ka nav latvisks. Latviešu vārdi nav tikai Modrīte, Pēteris vai Visvaldis. Pārmest nepatriotismu ir nevietā, manuprāt.
Artemzija, kas tev pret Kristām un Sintijām? par pārējiem vārdiem gan piekrītu.
14.-18. gadsimtā
Pēc senlatviešu kristīšanas vai pāriešanas katoļu ticībā lielākā daļa zemnieku saglabāja senos vārdus, bieži vien vienlaikus ar kristībās piešķirtajiem baznīcas vārdiem jeb „krustavārdiem”. Vienlaikus pastāvēja arī pavārdi jeb iesaukas, kas varēja mainīties dzīves laikā un nepārgāja uz citiem ģimenes locekļiem. Palaikam tika lietoti arī tēva vai mātes vārdi, piemēram, Teņa tēvs, Marijas Juris. Pēc Vidzemes un Kurzemes zemes kungu pāriešanas luterticībā 16.-18. gadsimtā ar lielāku dedzību tika veidotas kristīgās draudzes un luterāņu mācītāji lielāku uzmanību pievērsa zemnieku apgaismošanai. Tomēr arī šajā laikā Rubenes mācītāja Kristofa Hardera 1781.-1790. gadā izdotajā „Vidzemes kalendārā” blakus citās Eiropas valstīs izplatītajiem vārdiem bija atrodami arī apmēram 70 latviskas cilmes vārdi, piemēram, Mīliņš, Mieriņš, Laimīts, Gudriņš, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dāvātiņš, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Dievdots, Labklājīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Klusīte, Žēlīte, Dārdzīte, Šķīstula, Varenīte, Skaidrīte. Domājams, ka šie vārdi raksturo vārdu došanas modi brāļu draudžu novados Vidzemē. 1789. gadā publicētajā Sunākstes mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera izdotajā vārdnīcā „Lettisches Lexikon” minēts vairāk kā 100 latviešu personvārdu, piemēram, Balcers, Biernis, Jēcis, Kaspers, Lapiņš, Birre, Nēze, Dārta, Ķērsta, Kača, Bille, Sape, Zuze, kas galvenokārt bija kristīgo personvārdu latviskojumi.
Neinteresē vai citi varēs vai nevarēs izrunāt mana bērna vārdu un ieteiktu arī tev neiespringt.
MAD vārdi Dārta un Skaidrīte ir ilgdzīvotāji
kristīgo personvārdu latviskojumitātad - aizguvums.