Es arī tāda bju, ka visu laiku čīkstēju. Tikāmies reti, jo darbs darbs darbs. Es protams, ka apvainojos. Kopā nedzīvojām. Un tai pašās brīvdienās pat negribējām jau beigās tikties, jo zināja, ka es zāģēšu (s) vsp šausmas bija, biju pilnīgi nepieskaitāma pie sabiedrības, pilnīgs šizo :-( biju līdz ausīm samilējusies un likās, ka nekas nevar būt labāks kā laika pavadīšana kopā.
Tad viņam vnk apnika un nerunāja ar mani (kas ir tikai pašsaprotami, jo kāda jēga runāt, ja visu laiku viens un tas pats ir). Tad parādījās visādi pasākumi ar "Draugiem" uz kuriem mani neaicināja, jo domāja, ka nedod dievs atkal nesāk zāģēt un cilvēks nevarēs baudīt laiku.
Nu neko- protams,ka izšķīrāmies.
Varbūt piebremzē? Tas nepiekā laba nenovedīs. Viņš cietīsies, bet vienā brīdī viņam apniks tavi untmi. :-/ Tagad, kad uznāk trakā greizsirdī'bas lēkme vai kārtējais tuk tuks galvā, tā uzreiz slēdzu telefonu laukā un eju vēdināties. Nav jau tā, ka bez pamata piezogās tas trakais egoisms, bet tomēr- jāsavāc sevi ir rokās. Savādāk iemantosi tautā psihās lomu. (t)