Es tev varētu pateikt to pašu, ko man teica vidusskolā mana klases audzinātāja, kad uzzināja, ka taisos iet studēt pedagoģiju - ja tev nav 100% pārliecība, ka vēlies būt skolotājs, nav nemaz vērts mēģināt iet strādāt uz skolu, jo pat 90% pārliecība ir par maz, jo tiešām ir JĀMĪL tas un tam jābūt tavam izaicinājumam. Es tam visam neticēju, bet tad sāku strādāt bērnudārzā, darbs deva lielu prieku, protams arī daudz no saviem nerviem prasīja, bet kādu atalgojumu saņēmu tiešām raudāt gribējās brīžiem. Sapratu gribu dzīvot labāk, tāpēc sāku papildus pasniegt privātstundas un pat reizēm bērnu ārpus darba laika pieskatīt. Attiecīgi atalgojums bija ok, bet es biju pārgurusi pēc pāris mēnešiem no tādas raušanās, ka beigās sāka pazust viss prieks par darbu, kas man patika. Tad nu es metu mieru un kļuvu par "biroja žurku". Protams, strādājot birojā nejūtos piepildīta, bet nu ja salīdzina atalgojumu, es labāk strādāju 5 dienas nedēļā pa 8 stundām un saņemu tikpat cik strādājot par pedagogu + ņemot privātstundās + brīvdienās pieskatot bērnus.
Tā kā tiešām, ja nav bijusi pieredze ar bērniem, izmēģini kaut vai vasarā mēģinot piestrādāt, kādā vasaras nometnē, tad sapratīsi vai tev tas tiešām patiks ar mazajiem darboties. Tad varbūt vairāk sapratīsi ko un kā labāk. :-)
183
