Jā, var strādāt jau tad, kad mācās. Un neuzskatu, ka izglītība padara cilvēku vairāk bērnu mīlošu vai labāku, ja ir tā patika un mīlestība pret bērniem , tad ir jau no paša sākuma, bet ja ne, tad tas neko nedos ja viņai būs maģistra grāds pedagoģijā....Tādēļ neuzskatu, ka izglītība šajā situācijā ir galvenais faktors.
Viņas kā pedagoģes attieksme galīgi nav pareiza, protams, var gadīties, ka ir bērniņi, kuri tiešām vairāk pie sirsniņas ņem to, ka blakus nav mamma, bet raudāt trīs stundas bez apstājas arī nav normāli. Ja reāli pedagogs ir ieinteresēts bērnam palīdzēt iejusties, tad mēģinās viņa laiku kaut kā aizpildīt, ieinteresēt par kaut ko, lai vismaz kaut uz pāris minūtēm aizmirstas sāpītes un kreņki. Kaut vai vienkārši paņemot klēpī un paskatoties kādu spēlīti vai grāmatiņu. Labi visu laiku nevar veltīt tikai tavam bērnam, jo ir vēl vismaz padsmit citi bērni, taču nav arī tā, ka nav neviena brīva minūte, lai padarbotos ar bērnu, kurš vēl nav īsti iejuties grupiņā.
Un jā, tas ka viņa pat neatvadās no bērna arī nav īsti ētiski, jo tas jau nav grūti, pateikt katram bērnam , piemēram, Atā Martiņ, tiksimies rīt! Lai bērns vismaz izjūt to pozitīvo attieksmi no pedagog puses.
Pēc viņas teiktā izklausās, ka mazi bērni nav tas, ar ko viņai būtu jāstrādā, vienkārši viņa noteikti nav no tām , kurām patīk ucināties.
Es šeit vienkārši gudri nespriežu, saku pēc personīgās pieredzes. ;-)
162
