Nopietnas attiecības ir ļooooti nekonkrēts jēdziens, katrā vecumposmā tas sevī ietver ko citu, nemaz nerunājot par cilvēku individuālo uztveri un pasaules skatījumu. Vidusskolas laikā man šķita, ka nopietnas attiecības ir arī staigāšana rociņās, bučošanās uz soliņa, nemaz nerunājot par iziešu kaut kur divatā, bet iepazīšanās ar otra vecākiem vispār bija attiecību augstākā pilotāža. Nu pagājuši vairāki gadi, esmu ar puisi kopā jau ilgāku laiku, ir bijušas sarunas par kopdzīvi, ģimeni, bet es melotu, ja teiktu, ka uzskatu, ka tās ir ļoti nopietnas attiecības, vismaz man pašai tā nešķiet. Tā kā man ir grūti pateikt, cik nopietnu attiecību ir bijušas - ar šodien skatījumu - visai maz, lai neteiktu, ka tādu vispār nav bijis, bet nu draudzība vairāku mēnešu (ilgākais laikam, pa pusotra gadu) garumā, iepazīšanās ar ģimeni, nakšņošana vienam pie otra, kopīgi izbrauciens, mīlestības apliecinājumi ... jā, tas viss ir bijis vairrākkārt. Konkrētus skaitļus gan nesaukšu, skatos, ka visas te labiņās, kurām pirmais, maksimums otrais arī izrādījies īstais, nu tik ļoti, ka acis uz citām pusēm vairs nešaudās. Man, protams, prieks par to, bet man ir bijis citādāk, ko, atklāti sakot, ne mirkli neesmu nožēlojusi! :D
Bet nu es pieļauju domu, ka te atzīmējas pārsvarā tās, kurām tas skaitlis tiešām ir tik mazs, pārējās to nedara un labi vien, ka tā, jo nesaprotu, kādēļ kādam citam tas vispār varētu būt aktuāls jautājums un kādēļ tas vispār kādam būtu jāizpauž :D :)