Vispār jau ļoti atkarīgs kā nu kuram ir gājis un bijušas iespējas visos dzīves posmos.
Bērnībā dzīvosi pusbadā, nebūs ko vilkt mugurā, draugi nav - atcerēsies kā murgu, ja jaunībā būsi sācis izsisties un dzīvot normāli, pat, ja smagi sitīsies - jo zināsi par ko esi sities ...
Tāpat no otras puses, bērnībā daudz lietas tikušas bez īpašas piepūles, lepnība, uzpūtība, pārvērtēta pārliecība - tad, kad šie dzīves labumi tiek atņemti un pašam jāsāk dzīvot un domāt, tad liksies - jā tad bija super, tagad šausmas un mokas, jo redz grūti.
Ar vieglu roku iezīmēju galējības, manuprāt, katrā dzīves posmā ir savas grūtības un savi labumi. Jo ilgāks laiks paliek, jo vairāk mēslus aizmirst. Pajautā jebkuram skolniekam / studentam, par ko streso ... tam kontroldarbs, draugu slikti, sesija, paikai naudas nepietiek, u.tml, utjp - cik no tām "problēmām" tiks uztvertas kā problēmas pēc 5 gadiem?
No šī aizgājušā laika neko neuztveru par milzīgām grūtībām, pilnīgi nieki - attiecīgi viss iepriekšējais dzīves posms liekas vieglāks, kāpēc? Tāpēc, ka tās grūtības jau pārvarētas, bet priekšā jaunas, kas tagad jāpārvar. Paies vēl 5 gadi un šā brīža sarežģījumi liksies nieks, salīdzinājumā ar to, kas būs priekšā.
Galvenais, lai, tad, kad liks karoti, nav jānožēlo, jo tad jau vairs mainīt neko nevarēs ;)