Vienitis

Mhm, man tas pats.
Kad pārvācos uz Rīgu no Jelgavas, daudzi draugi palika tur. Katram sava dzīve, darbs utt. un laiks atliek arvien mazāk, lai satiktos.
Tās dažas meitenes, kas te Rīgā ir arī ir tikpat aizņemtas.

Tad nu šodien draugam nāk čomi ciemos, teica, lai uzaicinu kādu draudzeni...
Padomāju - bet es taču Rīgā nevienu nepazīstu. Tās pašas, ko pazīstu uzreiz atteica.

Skumji. Brīžam liekas, ka esmu visus draugus pazaudējusi.

Zinu so situaciju un saprotu tevi! Ari darba un laika zina es teiktu ta, ka draudzibai vietina butu, varbut ne katru dienu, tacu noteikti vienmer atrodas laiks kafijas tasei, aprunaties vai telefona zvanam. Un tas man skiet daudzus ari atbaida, ja nevar katru dienu un biezi satikties pec drauga iegribam, tad ir finito. Vienmer esmu apzinajusies ka es neesmu vienigais cilveks ar kuram kadai draudzenei javelta savs laiks, jo ir ari citas nodarbes. Es varu ari pagaidit, kad pienaks bridis, kad bus tas laiks draudzenei. Tacu atraidit vai rast attaisnojumu ir tas iecienitakais veids. Un ne mazums tadu bijis.

Pēdējo gadu laikā arī man pārsvarā no vairākiem labiem draugiem ir palikušas tikai paziņas, ar kuriem tiekos tikai reizi mēnesī vai pat vēl retāk.. agrāk ar vairākiem draugiem tikos gandrīz vai katru dienu, jo visi dzīvojām centrā. Ar laiku parādījās " otrās pusītes", kas aizņem daļu no brīvā laika.. kāds no centra pārvācās uz attālākiem mikrorajoniem, līdz ar to tikšanās reizes palika aizvien retākas (arī tāpēc, kad katram darbs beidzas citā laikā un kamēr viens beidz darbu un ir gatavs kaut kur doties, otrs jau ir aizbraucis mājās uz otru Rīgas galu), bet no savām vidusskolas draudzenēm es "izaugu" - nebija vairs nekādu kopīgu interešu, kardināli atšķīrās dzīves redzējums, kā arī sāku pamanīt viņās tādas rakstura īpašības, ko es neatzīstu. Brīvdienās ar īpaši nesanāk saskrieties, jo vairāki draugi, kas bija, nāk no citām pilsētām un brīvdienās brauc uz savu dzimto pilsētu.. Nesaku, ka ir izmisums pēc draugiem (ar savējo jau bieži smejamies, ka pēdējā laikā esam mazliet "izolējušies" no sabiedrības un pārsvarā pēc darba sēžam mājās vai pat ja aizejam kaut kur, tad tikai divatā; tāpat arī darbā ir ļoti forši kolēģi, ar kuriem var forši parunāt), bet šad un tad tomēr gribās kādu draugu/tuvāku paziņu, ar ko parunāt vai kopā atpūsties ārpus ierastās ikdienas..

Es nedusmojos uz savām draudzenēm par to ka reti pazvana man.
Jo godīgi sakot ejot uz darbu no rīta bieži domāju - "O!Šodien piezvanīšu, papļāpāšu!", tad nu darbs, pēc tam skola, iespējams treniņš. Tad vakarā aizeju mājās, iekrītu gultā un pie sevis nodomāju - "Šaize, atkal nesanāca piezvanīt!". Un tā daudzas dienas. Zinu, ka arī draudzenēm tā ir.

Bet pēdējā laikā skatos, ka es viņām zvanu, nevis viņas man..

Man jau nevajag tās tikšanās katru dienu, bet kā tu saki - zvans vai forša sms arī būtu jauki :)

Ja nu ir luste parunaties tiessaiste ar vestulu starpniecibu tepat cosmo drosi rakstat! :)