Skumjā tēma- aborts

jebkādam liecībām par notikušo.

Aborts jau neizdzēš atmiņu.

Visu nelasīju, tāpēc sorry, ja kas atkārtojas.

lll3, pēc likuma sievietei, kas ir jaunāka par 16 gadiem, norīkojumu uz grūtniecības pārtraukšanu pēc pašas vēlēšanās drīkst izsniegt, ja vismaz viens no viņas vecākiem vai aizbildnis grūtniecības pārtraukšanai ir devis rakstveida piekrišanu. Tātad, ja es pareizi saprotu, pēc 16 nevajag vecāku piekrišanu.
Medikamentozo abortu gan uzskatu par daudz sāpīgāku un morāli briesmīgāku aborta veidu, jo tas rit vairākas dienas un viss ir redzams un jūtams, bet, piemēram, aborts ar vakuumu notiek pilnā narkozē, bez sāpēm un jebkādam liecībām par notikušo.

Autore turies,ja kas uz sirsniņas raksti.
Viss tādiem cilvēkiem nāks viss atpakaļ dubultā!

Kāpēc tu baidies iet uz policiju?

Ja velies, varam kaut dzive tikties

Es kā vecāks gribētu zināt , kas notiek ar manu bērnu, tāpēc jācenšas veidot tādas attiecības ar bērniem, lai viņi nebaidītos uzticēties pat tik šausmīgā brīdī.
Daļēja atbildība ir jāuzņemas arī vecākiem, ne tādā ziņā, ka ir vainīgi, ka kaut kas tāds ir noticis, bet gan pēc tam, ka nav pietiekami labi, lai varētu savam bērnam būt gan kā draugs, gan vecāks, kuram uzticēties.

Un jā, autore, gribēju jau sen uzrakstīt, ka droši vari uzrakstīt personīgi, ja velies aprunāties. Saprotu kā ir, ja ar vecākiem nav labas attiecības un vispār arī tā man ir trauma, jo arī ģimenē man ir milzigas problēmas. Biju laimīha, kad tiku no turienes prom. Man ģimene vēl joprojām nezin un nekad arī neuzzinās. Ja pat man būtu atsaucīgi un labi vecāki, īstenībā par to runāt ir vieglāk ar nepazīstamu personu. Kā arī sākumā ir vieglāk runāt ar tādām, kas to pašas ie piedzīvojušas, jo ir grūti klausīties mierinājuma vārdus un klausīties, ka ir tik ļoti žēl (piedod tās kuras to saka, tas nav nekas slikts, bet tajā brīdī nepalīdz, tikai vēl dramatizē to situāciju). Bet pēc tam, kad laiks jau ir pagājis ir jauki dzirdēt vārdus, kad tev saka, cik spēcīga esi, ka to spēji pardzīvot. Tas dod vēl vairāk spēka un pārliecības par sevi.

maresete, par tām filmām vai rakstiem - man ir tāpat no domas vien. Varu puslīdz bez emocijām skatīties uz visādiem asiņainiem skatiem, amputācijām utt, bet, ja runa ir par izvarošanu - iekšas met kūleni un vēmiens nāk... Tāpēc, iespējams, tam nav nekāda sakara ar tevis piedzīvoto, bet vienkārši - šī tēma sievietēm ir viens liels psiholoģisks tabu.

ja autore grib anonīmi izkratīt sirdi un emocionālo atbalstu, droši vari uzrakstīt vēstuli. Zinu kā ir kad nav ģimenē tādas attiecības lai varētu ko tādu stāstīt

maresete - tu esi tik stipra sieviete! nespēju pat iedomāties kā ir jāsavāc sevi, lai pēc tam dzīvotu tālāk.. apbrīnojami!

gribas nogriezt locekļu galus tādiem izdzimteņiem.
Man žēl, ka dažām ir nācies to pārdzīvot, un jūtu līdzi. Es gan nezinu, vai tas ir atbilstoši tā teikt šādās situācijās, bet nu, domu sapratāt.

Pirms TĀ gadījuma biju maza naiva meitenīte.. pēc izmainījos ļoti. Kļuvu vienā brīdī pieaugusi, naivums izzuda pilnībā, domāšana mainījās par 180 grādiem. Vienīgais ir zudusi ticība brīnumiem un uzticība vīriešiem, visur meklēju kādu apslēptu motīvu viņu rīcībā. Diezgan biezas esmu uzaudzējusi sev bruņas, kas bieži vien tiek uzskatīts no malas par augstprātību. Vienīgais kam vēl ar vien nespēju nekādi tikt pāri ir tas, ka uznāk tāda iekšēja milzīga trauksme, ja redzu kādā filmā kādu izvarotu sievieti, vai kādu rakstu par to..

Autorei novēlu milzīgu izturību un vēl nepielaid manu kļūdu, kad kļūsti emocionālu notrulināta un nespēj nevienam vīrietim uzticēties. Kā jau teicu aizmirsti šo gadījumu, norobežojies no tā, bet nenorobežojies no cilvēkiem..

Ah, maresete, lasot ko tādu pat sirds sažņaudzas... Man tiešām prieks, ka neļāvi tam gadījumam sevi salauzt!

Galvenais ir noskaņoties uz nevis "gribu paradīt sev galu", bet "nekas dižs nav noticis". Mēģināt sevi pārliecināt, ka šis notikums nav lielas ievērības cienīgs.

Tur tev pilnībā piekrītu uz visiem 100% Lai gan tas ir ļoti stulbi, bet es sevi mierināju ar faktu, ka citām ir vēl sliktāk.. Tā kā mans murgs turpinājās vairākas stundas un no vairākiem vīriešiem, tad es sevi mierināju ar domu, ka tā bija tikai viena diena, tas nenotiek katru dienu kā ar vairumu meiteņu zināmā profilā, kā arī tas, ka paliku vispār dzīva un netiku nogalināta. Saprotu, ka tas izklausās drausmīgi tā domāt, bet man tas reali palīdzēja tajā brīdī izdzīvot un nesajukt prātā vai pašai savu dzīvi neizbeigt. Autore, sanemies, tu neesi vienīgā tāda šajā pasaulē, ar laiku kļūs labāk un aizmirsīsies, lai cik tas būtu grūti šajā brīdī mēgini distancēties no tā. Kad būsi nokārtojusi visu ar fizisko pusi (grūtniecības testi, sts testi), vienkārši aizmirsti to. Es saprotu, ka šobrīd tev tas liekas neiespējami, bet to var izdarīt tici man. Tu esi stiprāka nekā tu domā!

Rīt uz gulbi. Redzēsim visus rezultātus!
Wish me luck.

pievienojos, nevelc garumā , būs sūdi, ja būs par vēlu ....

maresete, tev tomēr bija smagāks gadījums... Malacis, ka tiki tam pāri!
Es tieši runāju par to, kā bija autorei. Saprotu, ka mans teksts šobrīd var izklausīties pārāk skarbi vai nevietā (ņemot vērā vēl faktu, ka neesmu neko tamlīdzīgu piedzīvojusi), taču cenšos arī tik riebīgā situācijā saskatīt kaut ko labu, kā, piem., ka tas ir bijis tikai nieka pāris minūtes un visvieglākais variants no iespējamiem, ja tā var izteikties... Manā izpartnē, tas var palīdzēt vieglāk tikt pāri pārdzīvojumam. Ja ne uzreiz šobrīd, tad pavisam drīz. Galvenais ir noskaņoties uz nevis "gribu paradīt sev galu", bet "nekas dižs nav noticis". Mēģināt sevi pārliecināt, ka šis notikums nav lielas ievērības cienīgs.

Neons, jā pēc ļoti ilga laika paliks vieglāk, bet tagad tas tavs tekstiņs, ka nemaz jau nebija traki galīgi neder. Piedod, ka tā, vnk esmu pati pārdzīvojusi izvarošanu un tas nebija tikai viens vīrietis un tās nebija tikai pāris minūtes.. Smagi to atcerēties, bet nu jau to uztveru vieglāk. Principā autorei iesaku, ātrāk uzzināt vai esi stāvoklī vai nē, uztaisīt analīzes uz STS un tad vienkārši to visu aizmirst. Es to esmu izgriezusi no savas apziņas, jā kkas tāds ir noticis, bet itkā ne ar mani. Es savādāk nevarētu dzīvot, ja visu laiku atcerētos un pārdzīvotu, turklāt vēl tā vainas apziņa un jautājums kapēc.. Tapēc tagad to atceroties tikai kkādu ainiņu ko pat īstyi neasociēju ar sevi ir daudz daudz vieglāk. Un vēl man runāšana ar kādu nepalīdzēja, tas žēlums, kuru redzi citu acīs, padara tevi traku..Tikai pēc pāris gadiem spēju par to pat kādam pastāstīt gandrīz pilnīgi bez emocijām, jo to dienu esmu no savas dzīves izsvītrojusi un stāstu kā par kādu treši personu.

Neons
Teikšu atklāti, tagad man to ir grūti taa raksturot. Iespējams paies laiks un es to sapratīšu, bet tagad man nesaprast šos vārdus- neveiksmīgs sekss. Tas manā atmiņā ir pārāk sāpīgi iespiedies. Paies laiciņš un cerēsim, ka arī es tā sākšu domāt.. Bet iespējams, ka arī ne.

Iespējams tev nebija sexuālas pieredzes... Man gan nav bijis tā kā tev, bet šobrīd, kad sex, bērni, attiecības man nav nekas svešs - es tomēr tīri teorētiski stādos priekšā, ka tas nav nemaz tiiiik briesmīgi, kā par to domāju kādreiz. Tas ir riebīgi un pretīgi viennozīmīgi, bet tomēr - tāds čiks vien ir - tevi nepiekāva, ribas nesalauza, stundām ilģi nemocīja, nepārdeva verdzībā, grupnika nebija. Kaut kāds kretīns žigli izģērba, nodarīja savu pretīgo lietu un nozuda. Pāris minūšu lieta... Nav tā vērts, lai padarītu sev galu un baigi pārdzīvotu! Domā par to, ka esi sveikā tikusi cauri ļoti viegli, tā teikt... Ļoti ceru vēl, ka nebūsi stāvoklī un nebūs nekādu STS. Vienkārši, kad tiksi skaidrībā ar pēdējiem jautājumiem - mēģini noskaņoties uz to, ka tas viss ir bijis nenozīmīgs sīkums. Tas neko tavā dzīvē nemaina!