Skumjā tēma- aborts

Un jā, autore, gribēju jau sen uzrakstīt, ka droši vari uzrakstīt personīgi, ja velies aprunāties. Saprotu kā ir, ja ar vecākiem nav labas attiecības un vispār arī tā man ir trauma, jo arī ģimenē man ir milzigas problēmas. Biju laimīha, kad tiku no turienes prom. Man ģimene vēl joprojām nezin un nekad arī neuzzinās. Ja pat man būtu atsaucīgi un labi vecāki, īstenībā par to runāt ir vieglāk ar nepazīstamu personu. Kā arī sākumā ir vieglāk runāt ar tādām, kas to pašas ie piedzīvojušas, jo ir grūti klausīties mierinājuma vārdus un klausīties, ka ir tik ļoti žēl (piedod tās kuras to saka, tas nav nekas slikts, bet tajā brīdī nepalīdz, tikai vēl dramatizē to situāciju). Bet pēc tam, kad laiks jau ir pagājis ir jauki dzirdēt vārdus, kad tev saka, cik spēcīga esi, ka to spēji pardzīvot. Tas dod vēl vairāk spēka un pārliecības par sevi.

Es kā vecāks gribētu zināt , kas notiek ar manu bērnu, tāpēc jācenšas veidot tādas attiecības ar bērniem, lai viņi nebaidītos uzticēties pat tik šausmīgā brīdī.
Daļēja atbildība ir jāuzņemas arī vecākiem, ne tādā ziņā, ka ir vainīgi, ka kaut kas tāds ir noticis, bet gan pēc tam, ka nav pietiekami labi, lai varētu savam bērnam būt gan kā draugs, gan vecāks, kuram uzticēties.

Ja velies, varam kaut dzive tikties

Kāpēc tu baidies iet uz policiju?

Autore turies,ja kas uz sirsniņas raksti.
Viss tādiem cilvēkiem nāks viss atpakaļ dubultā!

Visu nelasīju, tāpēc sorry, ja kas atkārtojas.

lll3, pēc likuma sievietei, kas ir jaunāka par 16 gadiem, norīkojumu uz grūtniecības pārtraukšanu pēc pašas vēlēšanās drīkst izsniegt, ja vismaz viens no viņas vecākiem vai aizbildnis grūtniecības pārtraukšanai ir devis rakstveida piekrišanu. Tātad, ja es pareizi saprotu, pēc 16 nevajag vecāku piekrišanu.
Medikamentozo abortu gan uzskatu par daudz sāpīgāku un morāli briesmīgāku aborta veidu, jo tas rit vairākas dienas un viss ir redzams un jūtams, bet, piemēram, aborts ar vakuumu notiek pilnā narkozē, bez sāpēm un jebkādam liecībām par notikušo.

jebkādam liecībām par notikušo.

Aborts jau neizdzēš atmiņu.

Nu, par atmiņu, protams, piekrītu, bet domāju, ka to ir daudz vieglāk pārdzīvot nekā tās mocības ar medikamentozo.

Gordo, medikamentozais nav nekādas mocības. Pati divreiz gāju tam cauri. Apmēram kā MR (nu nedaudz stiprāk) un ļoti ātri viss beidzas (dažu stundu jautājums). Un noteikti dzemdes sienām tās ir daudz saudzējošāk, nekā ķirurģiska iejaukšanās. Vienīgais mīnuss - ka pašai ar visu jātiek galā, ārsts iedod tikai tabletes, kuras pašai jāievieto un pašai "jāizbauda" attiecīgas sekas un pēc šāda notikuma tas varētu būt tiešām smagi.

Gordo, Tev pašai ir bijis medikamentozais aborts?

Nē, pašai nav bijis, tāpēc varbūt neizprotu par visiem 100%, tomēr kā arī Neons teica

pašai ar visu jātiek galā, ārsts iedod tikai tabletes, kuras pašai jāievieto un pašai "jāizbauda" attiecīgas sekas un pēc šāda notikuma tas varētu būt tiešām smagi.

tieši par to es domāju, ka tas ir trakāk un mokošāk.

Autore, ja ir vēlēšanās, vari uzrakstīt, neko daudz neteikšu, bet saprotu, kam ej cauri tagad.

Ja tēma nav desa tad man jājautā kāds iemesls neteikt vecākiem? Tev viņi nepieskaitami un seju nozilinas par to kur pati neesi vainiga?

Beibe.Marta - jaa,ir dzirdeeti staasti kur bernu nozilina un vel pasu vaino ,ka tika panemta ar varu.Tak vecaaki ir tik dazaadi.Tas ir skumji,ka tados briizos nav uz ko palauties no saviem tuvajiem.

Ai, beidziet par tiem vecākiem. Šādā gadījumā ir saprotams, ka meitenei var būt kauns, pretīgums, tik liels, ka par to negribas runāt ne ar vienu. It sevišķi, ja ar vecākiem nav tādas attiecības...

Par to likumisko pusi. Pat mazliet papētīju likumus. Ir tā, kā saka Gordo. Tā vecāku informēšana attiecas uz pacientēm, kas jaunākas par 16 gadiem.
Tāpat arī taisnība, ja būtu izziņa no policijas par izvarošanu, šādu abortu, kas skaitītos medicīniskais, apmaksātu valsts.

Lai nesaņemtu pavēsti uz mājas, var norādīt, lai kriminālprocesa ietvaros sazinās telefoniski vai elektroniski (ja pati persona norādījusi citu saziņas veidu, pieļaujams personu aicināt arī savādāk (piemēram, telefoniski, pa faksu vai ar e-pasta palīdzību). )
"Vienam no nepilngadīgā likumiskajiem pārstāvjiem, pilngadīgam tuvam radiniekam vai uzticības personai ir tiesības piedalīties pratināšanā, ja vien viņš pats nav persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, aizturētais, aizdomās turētais vai apsūdzētais un ja pret to neiebilst nepilngadīgais." Tātad vari arī kārtot šo iesniegumu un kriminālprocesa virzību arī kā nepilngadīgā bez vecāku uzzināšanas.

Lūdzu, lūdzu noteikti meklē palīdzību!!! Ja ciemats mazs, protams, tas nebūs pie skolas psihologa. Bet noteikti pazvani pa bezmaksas tālruni 116111. Vienkārši, lai parunātos! Tie speciālisti Tevi nežēlos un nekādām acīm Tevī neskatīsies, bet gan palīdzēs sakārtot domas, ieteiks, kur un kā meklēt palīdzību. Tu visu šo pašu, ko portālā, vari izskaidrot arī viņiem, ka vēlies uzzināt risinājumus BEZ vecāku iesaistīšanas!!!

Mīļā meitene! Turies un noteikti nedomā par pašnāvību. Neļauj tā lopa vienai slimai izdarībai pilnībā sagraut savu dzīvi. Viņš ir nožēlojams tārps, kas par nodarīto tiks sodīts - ja ne tiesiskā ceļā, tad caur karmas likumiem!!! Bet nenolem tāpēc sevi!!! Tu izturēsi un tiksi tam pāri, jau pēc Tavas rakstības var just, ka esi ļoti inteliģenta, saprātīga meitene. Jā, šis bija ļoti sāpīgs dzīves sitiens, bet es ticu, ka Tu to pārvarēsi!!! Un tomēr nebaidies, nekautrējies runāt, kaut vai ar Cosmo meitenēm, ja nevēlies psihologus!

Man arī ir gadījies visam šim iet cauri. Vēl joprojām, lai arī pagājuši 6 vai 7 gadi, visu atceros kā murgu (cenšos aizmirst) - skriešanu uz citu pilsētu uz aptieku pēc avārijas kontracepcijas, tautas(baumu) līdzekļus un mokpilno mr gaidīšanu.. Paldies Dievam, stāvoklī nebiju un sts arī nesaķēru. Vecākiem nespēju pateikt (arī biju vēl nepilngadīga) un tie arī nekad neuzzinās, nebija tolaik tādas attiecības, ka ar viņiem runātu pat par parastām lietām, tagad vairs nav vērts traumēt un tā pat nespētu. Uz policiju arī nevarēju iet/negāju, jo, kā jau minēja, seju nav tik viegli atcerēties un man ar sejām vispār ir problēmas. Vienīgi labākajai draudzenei izstāstīju, bet visu būtībā pārdzīvoju viena, jo negribējās nevienam stāstīt, teikt - tas apkaunojums. Reāli nebija par ko, ar prātu sapratu, bet iekšēji milzīgs kauns.
Diemžēl, viss process ir atstājis dziļas psiholoģiskas sekas, it īpaši tāpēc, ka tā bija mana pirmā reize :/ It kā liekas, ka viss ir pārdzīvots un aizmirsts, bet tuvojoties tuvības mirkļiem gultā varu tikai sevi lamāt - tak pieaudzis cilvēks, ar prātu visu saprotu, bet nespēju.. Un puiši arī dusmojas, cik/ko tai princesei vajag, ka nespēj pat pēc 10 randiņiem atdoties un tā tas pajūk. Tikai viens bez ierunām un spiešanas ir gaidījis, agrāk nemaz neticēju, ka tādi eksistē; un vienmēr jāpiespiež sevi, jo pašai sagribēsies tikai pēc menešiem, bet otram prieku sagādāt gribās. Un vienmēr vajag milzu uzmanību pēc tam, savādak jūtos izmantota. Un pieredzes trūkums konkrētajā sfērā, šīs ķēdītes dēļ.. Ārēji vienmēr esmu stipra un no malas nepateiksi, bet dažbrīd nepamet sajūta, ka esmu tik fucked-up, ka tālāk nekur.. Līdz ar to arī dziļi depresīvu domu periodi. Protams, arī brīži, kad liekas, ka visam ir tikts pāri, varu stāties viena pret visu plašo pasauli, bet katrreiz atgadā kas tāds, kas agrāk vai vēlāk, iemet mani atpakaļ tajā bedrē.
Tā lūk, beidzot būšu to kaut kur atklāti izlikusi/izteikusi, atvainojos, ja bezjēdzīgi piespamoju diskusiju. Nenovēlu nevienam un nevienai un turēšu īkšķus par autori. Sirds sāp, ka šādas lietas ir jāpārdzīvo arī citiem.. Turies!

Tāpat arī taisnība, ja būtu izziņa no policijas par izvarošanu, šādu abortu, kas skaitītos medicīniskais, apmaksātu valsts.
+++
Vajadzēja gan policijā iesniegumu rakstīt. Vismaz citas uzmanītos. Ko zin, varbūt kāds maniaks.

Izlasīju Inky komentāru un pilnīgi asaras sariesās acīs.
Turies, lll3, es nevaru tev neko pastāstīt par abortu, bet droši raksti, ja vēlies morālu atbalstu, siltu vārdu. Turu īkšķus par tevi. Tikai nepadodies! Saprotu, ka gribas domāt par nāvi un nebūt, bet dzīve ir daudz vairāk vērta, lai tu tagad visu izbeigtu tikai tā rieboņas dēļ.
Turies, sūtu tev gaišas domas!

Ak, meitenes... Tik neizsakāmi sāpīgi, ka daļai no mums ir nācies iet cauri kaut kam tik briesmīgam... :( Jūs esat vnk mega malaces, ka katru dienu pārvarat šīs sekas un turpinat dzīvot!

Varu teikt to pašu ko Neons.! Trakums,ka tādas lietas notiek un vēl ar tik daudzām.Ak,meičuki-izturību un spēku Jums.!