Sveikas!
Esmu nosacīti uzsākusi jaunas attiecības.
Viss ir forši - ziedi, restorāni, cilveks izrāda simpātijas.
Bet šis tas mani jau tracina, pieļauju, ja būtu tīņu vecumā, man tas viss liktos forši u.t.t. Draugi jau saka, ka tas viss ir forši... attiecību sākums... es nenovērtēju...
Bet...
1.Nenormāli daudzās īsziņas, bet nu jau mazāk, jo pateicu, ka ir traucējoši. Kā no rīta ceļu galvu, taisos uz darbu savā nodabā - nāk sms viens aiz otra. Ja neatbildu - uzreiz zvana.
Vakarā tas pats - vienalga esmu sportā, darbà vèl, ar draugiem.
2. Sēžam restorānā, es domāju ko ēdīšu. Nepasaku viņam. Viņš es ēdīšu to un to, tu arī ja? Es saku nē, es ēdīšu ko citu. Pasūta saldo. Uzreiz 2 porcijas. Kaut pateicu, ka neèdīšu.
Visu izlemj manā vietā... pagaidām vēl neesmu šo pateikusi acīs.
3. Arī kad runājam pa telefonu - nu nav tā 5-10min. Saruna. Runā... runā... parasti tā ir stunda.
Bet mums nav daudzko runāt. Iepazīstam tikai viens otru. Biežāk es vienkārši klausos. Un bieži sarunu beidz pec pusnakts. Man darbā jābūt agri, viņam privāta sfēra - iet uz darbu kaut 10.
Ir reizes, kad nākamā vakarā aizeju gulēt pēc šādiem vakariem, ap 22. Bezmaz aizvainots, ka neveltu laiku sarunām.
Viņš ir stipro vecāks par mani. Un arī man vairs nav ne 20... ne 25...
Gribu dzirdēt viedokļus.
Turpināt attiecības - pavērot cilvēku?
Kādu laiku biju viena - pieradu pie savas brīvības un savām gaitām.
1025
