+ Lollipop
Tomēr pirmā pazīme ir MR pazušana, ģīboņi un vemšana nāk pēc tam.
Vispār jau ne viss norit katram kā pēc grāmatas. Manā gadījumā bezspēks, reiboņi, ģīboņi, šķebināšana bija iemesls, lai noskaidrotu iemeslsus, kas bija grūtniecība. MR iztrūkšana nebūtu rādītājs, jo uz to regularitāti nevarēju paļauties. Un neesmu vienīgā šāda uz pasaules.
Tālāk turpinot runāt kā sieviete, kas ir izdzīvojusi grūtniecību, kas mainīja manas domas uz terminu "tikai auglis bez emocijām" Jā, medicīnai un zinātnei ir savi uzskati, bet man, kā tā laika grūtniecei, pieredze mainīja domas. Tiklīdz sāku just mazuļa kustības, varēju skaidri just mazās reakciju uz katru manu pastiprināto emociju- prieku, bailes, satraukumu, raudāšanu. Jā, iespējams, tās emocijas nav apzinātas, bet ir.
Runājot kā sieviete un draudzene, kura ir bijusi atbalsta plecs savām draudzenēm, kuras ir gājušas cauri šai procedūrai. Jāsaka, ka dažas to nozēlo un seko līdzi sava iespējamā bērna vecumam arī pēc aizritējušajiem gadiem, bet ir arī tādas, kurām tas patiesi ir izvērties kā pareizais lēmums. Absoluti neesmu pozīcijā, lai nosodītu kāda izvēli, jo uzskatu, ka ne katra sieviete ir domāta mātes lomai un tas ir normāli. Bet noteikti neatbalstu aborta veikšanu kā regulāru kontracepcijas veidu.
Tās, kuras apšauba tēmas patiesumu.
Iespējams, ka tieši šīs diskusijas autors/-e nav šajā situācijā, bet tas nenozīmē, ka šajā pasaulē tādu gadījumu ir maz. Mana draudzene strādā uz pusslodzi Vācijas mazpilsētas slimnīcā, kur veic abortus. Tas ir prātam neaptverami, cik daudz jaunu un arī nepilngadīgu meiteņu katru dienu sēž rindā uz aborta veikšanu.
Uzskatu, ka šādās situācijās noteikti ir jārunā ar partneri un tad ar saviem vecākiem, lai risinātu situāciju. Noteikti ir jāizvērtē arī savas vēlmes un ar tām jādalās.