Kā Jums?

Nez, man tās liekas muļķības. Es nekad nevaru notēlot - ja esmu laimīga un noticis kas labs, to uzzinās mani apkārtējie uzreiz, un slikto, kas notiek, arī nemāku noslēpt. Nav man tā bijis, ka kāds kaut ko noskaustu, man tās liekas muļķības. Man liekas dīvaini kaut ko slēpt, it sevišķi jau no saviem tuvākajiem cilvēkiem. Citreiz vienīgi liekas, ka internets nav tā vide, kur visiem visu stāstīt, tāpēc šeit daudz ko nestāstu - kā labo, tā slikto. Kaut gan reizēm jau liekas, ka esmu par daudz pateikusi šeit.

jo mazāk runāt, jo labāk. Diemžēl cilvēki ir nenormāli skaudīgi.

Man laikam ir ļoti paveicies - visām apkārt tik briesmīgi skauģi. Labi, ka man tā nav. Kad esmu laimīga - neslēpju. Izstāstu saviem ģimenes locekļiem un draugiem par savu laimi. Mēs savā lokā izvēlamies vairot pozitīvo(mums dalīts prieks ir dubults prieks)tāpēc vienmēr dalamies, ja kādam kaut kas labs noticis.
Ja godīgi, mani smīdina tā briesmīgi lielās skaudības piesaukšana. Visa pasaule to vien dara, kā noskauž. Ko jums dzīvē jūsu mamma ir noskaudusi? Vai vecmāmiņa, ka tik paniski jāslēpj visa informācija no visiem - jo visi ir tik briesmīgi skaudīgi?

Domājams ir loģiski ka par pašiem tuivājakiem te neviena nemaz nerunā.

Piekrītu teicienam. Cenšos visiem apkārt nestāstīt par to, kad un kāpēc esmu laimīga. Ja vēlos padalīties, tad dalos ar ģimeni. :)

Par skauģiem nedomāju, bet par nākotnes plāniem gan uzmanīgi runāju vai vispār nedalos pat ar savu draugu. Ne jau dēļ tā, ka kāds noliks manu domu, vienkārši patīk, ja neviens neko nezin. Gadījumā, ja lietas nerealizējas, tad vismaz to zinu tikai es pati. Pārsvarā pārējie visu uzzin, kad process jau ir sācies un nav apstādināms.
Labās lietās dalos ar ģimeni un draugu, ar draudzenēm visu pārrunāju "tā starp citu" līmenī, lai nesanāk, ka kādam par daudz bāžu savu prieku acīs. Neveiksmes neakcentēju un pārsvarā noklusēju. Visvairāk laikam zin mani vecāki, gan manus mazos priekus, gan neveiksmīgos brīžus.

Noskaušanām neticu, bet par sevi vispār nemēdzu daudz stāstīt, ļoti daudz ko paturu pie sevis. Plānus arī ģimenei atklāju tikai tad, kad esmu droša, ka tie piepildīsies.

Ne gluži nestāstu, bet aiz prieka spiegdama arī apkārt neskraidu... Nu nav visiem jāzina, kad no laimes plīstu.
Bet šim īsti nepiekrītu:

cilvēki (draugi, paziņas, utt., izņemot tuvākos radiniekus) daudz labprātāk jūt līdzi bēdam un neveiksmēm nekā laimei.

Galu galā - vai tad lielāka līdzjušana arī neprasās bēdās?

Nu es vienmēr izsveru ko stāstīt citiem ko ne! Bieži vien kad kaut ko plānoju nestāstu nevienam, lai plāni neizgāžas, bet kad viss jau notiek un ir kā plānots tad priecājos un dalos priekš, pēc tam vienalga vai kādam skauž vai ne...

Nē, neticu, bet tikai tāpēc, ka ar laimi/bēdām dalos tikai ar pašiem tuvākajiem (kādi 3-4 cilvēki). Turklāt neviens cilvēks nezina par mani pilnīgi visu, pat mamma. Esmu diezgan noslēgta pēc dabas, nepatīk daudz runāt.

Skaudīgi cilvēki? Bet lūdzu! Lai viņi skauž, man no tā sliktāk nepaliek. Neredzu veidu, kā kāds no malas varētu iejaukties manā mājas, darba vai privātajā dzīvē un tur kaut ko man "noskaust"
Par savu laimi es esmu atbildīga pati, jau tāpēc vien, ka pirmkārt tas ir dvēseles stāvoklis. Īgņojoties un baidoties, ka kādam nenoskauž - kas tā par laimi? Man nav bail skaļi teikt lietas, ko es plānoju, vēlos un jūtu. Tas viss piesaista to pašu labo, kas jau izteikts, vēl vairāk. Iesaku palasīt par laws of attraction - mūsu lielākā kļūda ir tas, ka ar negatīvo mēs labprāt dalamies, bet labo kaut kā noklusējam. Jo vairāk čīkstam un runājam negatīvu, jo nepatīkamāki kļūstam apkārtējiem.
Spread the positive!

Laimīgam cilvēkam nekas nav jāstāsta.. tā laime jau ir redzama cilvēka sejā.. acīs.. tā vienkārši staro :D

No nelabvēļiem, manuprāt, vajag maksimāli norobežoties.. neatkarīgi no pašsajūtas :)

Pēdējā laikā jā, vismaz to, kas attiecas uz privātām lietām, cenšos nestāstīt- ne labo, ne slikto, šīs tēmas aizskaru tikai virspusēji. Privāts tāpēc ir privāts, ka nav domāts visiem. Par citām lietām kā kuro reizi- reizēm stāstu, reizēm nestāstu, atkarīgs no cilvēka, kuram stāstu un par ko, reizēm varu padalīties priekos, reizēm paturu pie sevis.

Man nepatīk lielīties ja, piemēram, ir kas lielāks paveikts vai iegādāts. Ja piemēram, nomainu auto, tad visi (izņemot manu ģimeni) par to uzzina tikai kad to ierauga. Tāpat ar visu pārējo.

Ja man prasa kā iet tad parastā atbilde ir - normāli. Man nepatiktu sevi parādīt kā superveiksmīgo vienmēr smaidošo cilvēku kam dzīvē viss ir OK. Tas vairāk atgādina pamuļķi tirliņu kādus bieži rāda amerikāņu filmās un seriālos.
Dzīvoju reālā dzīvē kur pietiek gan prieku, gan problēmu.

Piekrītu tam, ko uzrakstīja Samaara. Ja kādam pat kaut kas skauž, tas nevar mazināt manu laimi. Noskaušanai es ticu, bet es arī ticu, ka, esot pārliecinātam par sevi un savu laimi, nav nemaz tā viegli noskaust vien tāpēc, ka "kādam, redz, vienkārši skauž, un viss". Tak lai skauģi mokās un domā pastiprināti par to, ka man iet labi, ja nav spējīgi priecāties līdzi vai vienkārši būt neitrāli. Tas gan nenozīmē, ka es katram pretimnācējam visu izstāstu kā uz paplātes, bet, ja ir kaut kas patīkams manā dzīvē, es negrasos līst stūrī un slēpt, lai tikai kāds nepadomā, ka es lielos :) Tieši otrādāk - dažreiz ir veselīgi lepoties ar sevi.

Nesen smagi apdedzinājos, tādēļ piekopju,un kā vēl!! Viena "draudzene" noskauda manu laimi, jo man viss bija ideāli, viņai līdzīgi, tikai daudzreiz zemākā līmenī. Cilvēki jau bija brīdinājuši,lai nepinos ar viņu, nu un rezultātā viss sāka brukt un jukt. Tagad cenšos atkal tikt uz strīpas, turoties no viņas pa gabalu,un ar lieeelu mācību.

"Ja esi laimīgs, nestāsti nevienam par to!"
Sviests.

Vai piekopjat šo principu ?
Nē, un mani ļoti kaitina apkārt valdošais negatīvisms. Visiem viss tik slikti, viss tik briesmīgi, un tik gaužas un tik čīkst. Nezinu kādēļ, bet tas latviešiem, it sevišķi sievietēm, ir dabā. Paklausieties, par ko sievietes runā, teiksim, garākos vilcienu pārbraucienos. 90% gadījumu par savām slimībām. Ja latvietī paklausīsies, tad šķiet, ka šī zeme desmitkārt nežēlīgāka par Ziemeļkoreju.

Vai ticat / neticat noskaušanām ?
Neticu. Un domā baigi jau visai pasaulei skaudīs, ka tev ir kaut kas labs noticis, esi kaut ko sasniegusi? Nezinu par kādiem morāliem kropļiem tu cilvēkus uzskati.

Vai esat bijušas situācijā , kad izstāstot kādam par saviem plāniem - tie izgāžas?
Nē, jo es protu savus plānus izpildīt, nevis katru neveiksmi nogāžu uz citu pleciem.

Vai ticat / neticat noskaušanām ?

Īsti neticu gan. Liekas, ka pret pozitīvismu skaudība ir bezspēcīga.

Manuprāt, šī mītiskā skaudība daudziem ir ļoti ērta lieta, uz ko norakstīt neveiksmes un pašu kļūdas. Nespēja parūpēties par attiecībām, tās izjuka - bet pie vainas kaimiņienes skaudība, nevis paša pofigisms. Nedabūja kāroto darbu - pie vainas citu skaudība, nevis tas, ka acīmredzot bija labaki kandidāti utt.

Piekrītu Samaaras rakstītajam:

Neredzu veidu, kā kāds no malas varētu iejaukties manā mājas, darba vai privātajā dzīvē un tur kaut ko man "noskaust"
Par savu laimi es esmu atbildīga pati, jau tāpēc vien, ka pirmkārt tas ir dvēseles stāvoklis.

Protams, tas nenozīmē, ka eju klāt svešiniekiem uz ielas un stāstu, kādas man laimīgas attiecības. Nē. Taču, ja jūtos laimīga, tad neslēpju to un satiekoties ar labako draudzeni neuzlieku pokerfeisu - ka tikai viņa neuzzin,ka esmu laimīga. Noskaudīs vēl.

Pozitiivas vai negatiivas ir emocijas, esmu no tiem cilveekiem, kuri ar taam dalaas, reizeem pat varbuut par daudz. Apzinos, ka ne vienmeer vajadzeetu staastiit to, cik laimiigs vai nelaimiigs esi, tacu, nedomaaju, ka tas kaut kaa vareetu ietekmeet manu dziivi.
Isti neticu tam, ka citu laimu var noskust, ja vien cilveeks nepielieto kaadu launo magiju :D