Nedzimuša bērna veselība.

1873

Reģ: 29.01.2009

Sveikas!
Tikko lasīju par mazo meitenīti,kurai lūdz ziedot naudu,jo ir slima un vajag ļoti lielu naudu,lai ārstētu. Šai meitenei diagnozi jau noteica 3 grūtniecības mēnesī, bet tomēr māte izlēma par labu tam,lai bērniņš nāktu pasaulē.
Man ir starp paziņām gadījumi,kad ir taisīti aborti,jo bērnam jau vēderā esot ir smaga diagnoze, kokrēti viena sieviete taisīja jau visr 3ā mēneša,jo bērnam bija kaut kāda slimība,kas garantēja jau smagu invaliditāti,ja vispār piedzims. Tagad tai sievietei ir 2 veseli bērni un, protams, atceras par nedzimušo, bet ir samierinājusies,ka varbūt tā tam vajadzēja būt.
Vēl vienai paziņai pirmajā skrīningā ar kaut ko ne tā atklāja,viņai vajadzēja braukt pārbaudīties, ņemt augļūdeņus utml. Mums abām bija viena vecmāte, viņa tik dusmīgi man par viņu stāstīja,jo, redz, viņai taču piedzima vesels bērns, bet vajadzēja pārciest tādas šausmas, kaut gan vecmāte tik darīja savu darbu.

Ko jūs domājiet par abortu dēļ bērna smagās veselības diagnozes?

18.09.2014 15:35 |

Marta(tā foršā)1

382

Reģ: 24.02.2014

ta ir katra cilveka individuala uztvere/ nav pareizas atbildes par vai pret.

18.09.2014 21:09 |

MADasaHATTER

10987

Reģ: 12.07.2010

smags jautajums. noteikti skatitos kadas opcijas palidzet bernam, ja enkadas opcijas nebutu tad visticamak abortu taisitu. smagak butu tam bernam ka vinam gara smga dzive ka invalidam.

18.09.2014 21:13 |

LeldePK

2870

Reģ: 20.12.2012

Bērna nākotne ir pansionāts, jo viņš nevar ne atrast darbu, ne sevi uzturēt (lai nu lielās cosmo uzņemējas piesakās, kuras ir pieņēmušas darbā cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem vai citām smagām slimībām) gan jau ka neviena un pat nedomā ņemt...

Esmu piedāvājusi darbu invalīdiem caur NVA, jo darbs ir sēdošs birojā, bet vienīgais, kurš bija uz pārrunām, tomēr izlēma strādāt citur . Ar garīgi smagām slimībām pieņemt nevarētu ne fiziski, ne psiholoģiski.

18.09.2014 21:14 |

krista21

9169

Reģ: 23.02.2012

Noskatiijos Belcheri video. Tieshaam skumji un shausmiigi. Nabaga dveeseliites ir iesprostotas savos kjermenjos un nevar neko pateikt. Tai meitenei paveicaas, ka speej izmantot kompjuuteru, bet citiem vai nu kordinaacija vai praata speejas to neljauj, bet taapat vinji izjuut taas saapes, sajuut pasauli saasinaataa veidaa un taapeec arii izmisumaa aardaas, jo neko citu buutiibaa vinji dariit nevar. Manupraat, taa ir viena no visshausmiigaakajaam lietaam, kas var notikt ar cilveeku. Sliktaak par visstingraakajiem cietumiem un jebkuraam personiigajaam trageedijaam. :( Shis tikai nostiprinaaja manu nostaaju shajaa jautaajumaa.

18.09.2014 21:24 |

Ewa

738

Reģ: 14.10.2011

Noteikti taisītu abortu, pat nedomājot. Manuprāt, zinot, ka bērniņš piedzims ar smagu diagnozi, izvēlēties bērnu paturēt, ir milzīgs mazohisms - protams, pret sevi, bet vēl vairāk pret bērnu. Protams, saprotu tās sievietes, kuras izvēlas bērnu tomēr paturēt un laist pasaulē, jo pateikt "jā" abortam un labprātīgi nogalināt ilgi gaidīto mazuli nav viegli, taču tai pat laikā arī nesaprotu tādus cilvēkus - ja zini, ka bērnam var būt nopietni traucējumi, vai tiešām šo mīlēto, gaidīto bērnu vēlies visu mūžu mocīt? Likt viņam izciest gan apkārtējo neizpratni, pastiprināto uzmanību, gan neskaitāmās procedūras un ārstēšanos, gan dzīvi slimnīcās? Tādos mirkļos gribēdama nespēju redzēt to mīlestību, jo man vārds "mīlestība" neiet kopā ar smagi slimu bērnu, kurš nespēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tādos mirkļos tieši nodomāju - cik nežēlīgi ir tādai dzīvei pakļaut cilvēku, ko mīli...
Bet šīs, protams, tikai manas domas.

18.09.2014 23:04 |

BesS

794

Reģ: 13.09.2012

šokā par to,ka abortu iztaisa 6 mēnesī,šausmīgi,ta ir cietsirdība,jo bērns jau ir attīstijies ,viss viņam jau ir.
Tas,ka viņam ir kāda slimība nenozīmē to,ka viņš nejūt!

Un nezinu ko darītu tādā situācijā!

18.09.2014 23:17 |

BekiLu

841

Reģ: 17.06.2011

Es arī galīgi neatbalstu abortus, taču šī būtu viena no situācijām , kad laikam to darīt. Protams ceru, ka man un nevienai citai nekad dzīvē nebūtu jāpieņem šāds lēmums, taču ar šādu bērniņu, kuram ir noteikta ļoti smaga diagnoze nav dzīves ne pašam bērniņam, ne vecākiem.
Atceros, kad vienā gadā Labestības dienas raidījumā rādija par vienu sievieti, kuras meita bija ļoti slima, neatceros vairs, kāda tieši slimība viņai bija, taču viņa nespēja neko izdarīt, vienkārši nekustīgi gulēja. Māte vēl stāstīja, ka vairākus gadus nebija pat no mājas izgājusi ārā. Tas likās tiek briesmīgi skumji, nepietiek, kad bērns ir iesprostots savā ķermenī arī mātei jājūtas iesprostotai.

18.09.2014 23:22 |

kkk

Reģ: 25.07.2014

Lasu viedokļus, jautājums - kā ar eitanāziju? Ir daudzi smagi slimie bērni/pieaugušie, kas tiešām nekad nevarēs pat ne tuvu pilnvērtīgi dzīvot. Ko sakiet par to?

18.09.2014 23:27 |

BekiLu

841

Reģ: 17.06.2011

kkkk1 - esmu lasījusi, ka tu var pielietot tikai tad, ja cilvēks izjūt ļoti lielas sāpes, kuras nespēj remdēt nevienas zāles

18.09.2014 23:30 |

Samaara

3296

Reģ: 26.08.2009

Es droši vien taisītu abortu. Labāk pardzīvot mēnesi, divus, pusgadu un mēģināt vēlreiz, nekā visu bērna mūžu skatīties, kā vinš mokās un mocīties pašai (atkarībā, cik smags stāvoklis).
No otras puses - draudzenei esot 4. vai 5. mēnesī pateica 50:50 bērnam var būt dauna sindroms. Gaidīja, baidījās, rēķinājās ar ļaunāko, bet cerēja uz labāko piedzima ideāli vesela, smaidīga meitiņa :)

18.09.2014 23:35 |

ddelirium

1903

Reģ: 25.04.2010

Domāju, ka aborts šādā situācijā ir pieļaujams. Ne tikai tādēļ, lai, pirmkārt, pasargātu mātes veselību, jo neviens nevar paredzēt kādas var izvērsties dzemdības un vai beigās nebūs jāzaudē abu dzīvības, otrkārt, domājot par vecākiem - kāda būs viņu nākotne ar smagi slimo bērnu, kāda būs pārējo bērnu dzīve, visu laiku aprūpējot slimnieku. Treškārt, kāda būs paša slimā bērna dzīve - ja viņam būs garīga atpalicība, iespējams, viņš to situāciju tik traki neizjutīs, bet, ja bērns būs saprātīgs, viņam būs ļoti smagi ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, manuprāt, un es nevēlētos, lai šāds bērns domā - kāpēc mamma neuztaisīja abortu, lai man nebūtu šādi jāmokās..
Neesmu saskārusies ar šādu situāciju dzīvē, starp paziņām šādu ģimeņu nav, līdz ar to domas ir teorētiskas, nezinu kā ir dzīvē.

18.09.2014 23:36 |

kkk

Reģ: 25.07.2014

BekiLu, ir tikai pāris valstis, kur tas ir legāli. Sāpes, koma, jau minētais dārzeņa stāvoklis...

18.09.2014 23:38 |

BekiLu

841

Reģ: 17.06.2011

kkkk1 - Zinu, ka tas ir atļauts tikai pāris valstīs, taču uzskatu, ka tam vajadzētu būt atļautam visur, jo kāpēc gan cilvēkam, kurš ļoti cieš neizbeigt šīs mokas.

18.09.2014 23:44 |

helloandbye

443

Reģ: 11.05.2014

Manā ģimenē ir bijis reāls gadījums, ka nedzimušam bērnam tika konstatēts Dauna sindroms, tomēr beigu beigās viņš piedzima pilnīgi vesels. Protams, viens no ārsta ieteiktajiem variantiem bija aborts.

Tādā gadījumā es visticamāk apmeklētu vairākus ārstus un tad izvērtētu tālākās iespējas.Nav godīgi ne pret sevi, ne pret bērnu, ne arī pret apkārtējiem laist pasaulē dārzeni, kurš būs slogs ne vien sev, bet arī sabiedrībai kopumā. Ja reālistiski paskatās apkārt, var secināt, ka daudzās vietās trūkst tik elementāras lietas kā uzbrauktuves ratiņkrēsliem. Nu nav mūsu sabiedrība un valsts infrastruktūra attīstījusies līdz tādam līmenim, kurā būtu iespējams pilnvērtīgi integrēt cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Lai cik tas skarbi nebūtu, bet šāda egoisma izpausme ir bagāto cilvēku privilēģija.

18.09.2014 23:52 |

Ewa

738

Reģ: 14.10.2011

kkkk1, atbalstu eitanāziju, ja pats cilvēks to vēlas. Paldies Dievam, man nav nācies reāli saskarties ar gadījumiem, kad kāds tuvs cilvēks ir smagi un neārstējami slims, taču ja tā būtu vai ja man pašai notiktu kas slikts (tfu, tfu, tfu), tad es noteikti vēlētos mierpilni aiziet no dzīves. Un, ja man tuvs, dārgs cilvēks lūgtu izbeigt viņa mokas, tad tā būtu viņa griba, kam nepretoties.
Par šo aizdomājos pēc kāda gadījuma, kas smagi iedragāja manu domāšanu un skatījumu uz dzīvi. Detaļās neizplūdīšu, taču bija tā, ka no jauna, enerģijas pilna cilvēka varēju palikt par pilnīgu dārzeni. Kopš tā laika esmu pilnībā "par" eitanāziju, jo pati to izvēlētos, ja vairs nespētu pilnvērtīgi dzīvot.

19.09.2014 00:27 |

undersun

4224

Reģ: 26.09.2009

Izvēlēties dzemdēt ļoti slimu bērnu ir viens no lielākiem un ļaunākiem egoismiem.

19.09.2014 01:01 |

Dūu

264

Reģ: 21.11.2013

Noteikti taisītu abortu, pat nedomājot. Manuprāt, zinot, ka bērniņš piedzims ar smagu diagnozi, izvēlēties bērnu paturēt, ir milzīgs mazohisms - protams, pret sevi, bet vēl vairāk pret bērnu. Protams, saprotu tās sievietes, kuras izvēlas bērnu tomēr paturēt un laist pasaulē, jo pateikt "jā" abortam un labprātīgi nogalināt ilgi gaidīto mazuli nav viegli, taču tai pat laikā arī nesaprotu tādus cilvēkus - ja zini, ka bērnam var būt nopietni traucējumi, vai tiešām šo mīlēto, gaidīto bērnu vēlies visu mūžu mocīt? Likt viņam izciest gan apkārtējo neizpratni, pastiprināto uzmanību, gan neskaitāmās procedūras un ārstēšanos, gan dzīvi slimnīcās? Tādos mirkļos gribēdama nespēju redzēt to mīlestību, jo man vārds "mīlestība" neiet kopā ar smagi slimu bērnu, kurš nespēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tādos mirkļos tieši nodomāju - cik nežēlīgi ir tādai dzīvei pakļaut cilvēku, ko mīli...

Pilnībā piekrītu!
Noteikti sāpētu vēl ilgi, bet ....ja zinātu, ka manam bērnam visa dzīvē būtu ciešanas, tad labāk izvēlētos nelaist viņu šai pasaulē.

19.09.2014 11:44 |

Nazīc

8171

Reģ: 14.01.2013

kā ar eitanāziju? Ir daudzi smagi slimie bērni/pieaugušie, kas tiešām nekad nevarēs pat ne tuvu pilnvērtīgi dzīvot. Ko sakiet par to?

Esmu tikai par, jo īpaši ir pietiekami daudz cilvēki,kuri speciāli dodas uz Šveici,lai to veiktu. Protams,ka kuram katram jau nē,bet smagie gadījumi-noteikti par.

19.09.2014 12:00 |