Dzīvošana kopā

pagaidām arī vēl nedzīvojam kopā, skolas/darbu dēļ nevaram, bet gribam jau diezgan sen. lai gan varētu teikt, ka pa brīvdienām dzīvojam kopā. :D

Viņš izteica vēlmi pēc aptuveni mēneša. Ap mūsu 3 mēnešu kopā būšanu nāca dzīvokļa piedāvājums. 2 mēnešus remontējām un brīdī, kad bija 6 mēneši kopā, ievācāmies kopējā dzīvoklī :)

Padoms diemžēl nebūs, jo es uzskatu, ka uzspiest to nevar. Esmu vispār vecmodīga un domāju, ka iniciatoram jābūt vīrietim :) + viss atkarīgs vēl no jūsu vecuma.

Tikai pēc kāzām kopā sākām dzīvot! :D

nepilnu nedeelu peec iepaziisanas :D

Peec 2 gadi,jo nedziivojaam vienaa pilseetaa. Abi jau ilgi par to runaajaam yn kad paspiideeja iespeeja-saakaam.

Pēc 3 gadiem

apmēram pēc 7 mēnešiem, bet nu jau esam kopā kādus 6 gadus.

Pēc 3 nedēļu randiņošanas. Viņš palika pie manis vienu vakaru, otru vakaru, trešo vakaru un tad atveda visas drēbes un palika. Tā doma likās tik pašsaprotama un iederīga, ka citu variantu pat nesaskatīju. Tā kā savu dzīvokli īrēju, tad pēc 6 mēnešiem pārcēlos uz viņa privātmāju. Arī tas viss notika tik harmoniski un pašsaprotami, ka likās, ka esam mūžību kopā. Nezinu kā būtu bijis, ja par kopdzīves jautājumu būtu jārunā un jāplāno. Nenožēloju savu lēmumu uzticēties un sāk ātru kopdzīvi. Galu galā, mums vairs nav 18 gadi... :D

Kā - ko darīt? Aicini viņu dzīvot pie sevis! Izgatavo otru atslēgu, izsniedz, piedāvājies atnest mantas.

Es lasu meiteņu pieredzi un man šķiet tik ātri sāk kopdzīvi, bet ja jau gadiem kopā, tad tas lēmums nav ietekmējis...

Es pati tā īsti kopā gan vēl ne ar vienu dzīvojusi neesmu, bet palikusi ļoooti bieži katru nakti kopā viena vai otra mājās esmu, šajā vasarā puiša piedāvājumu dzīvot kopā noraidīju, līdz ar to pašķīrāmies, kas patiesībā laikam ir likumsakarīgs attiecību turpinājums (patiesībā jau nobeigums laikam) :D Neskatoties uz to, lasu, ka daudzām meitenēm viss tā ļooti ātri noticis - nu nezinu, man jau šķiet, ka vismaz es pati gribētu izbaudīt to randiņu/ilgošanās periodu, jo ja viss ok, tad jau dzīvot kopā varēsiet visu atlikušo dzīvi. Autorei varu ieteikt padomāt, kā viņai šķiet - kādēļ nedzīvo abi vēl kopā - varbūt tiešām pagaidām nav iespēju, ja nē, vari neuzkrītoši pajautāt, bet nu piekrītu vairumam, ka tai tomēr jābūt puiša inicatīvai. Neuzskatu, ka tas, ka nedzīvojat kopā nozīmē, ka neesi viņam svarīga un jāšķiras, tas jau arī ļoti no Jūsu vecuma atkarīgs :)

Mums pirmos divus gadus arin bija randiņosana vislaik. Pēc darba, brivdienās. Ko tik nesadarijām. Traki laiki:)

Persephon Es arii agraak taa domaaju,tagad domas ir mainiijusaas :D Laikam jau atkariigs no cilveeka,kurs ir blakus.

Iepriekšējās attiecībās- pēc pusotra gada.
Tagadējās- pēc 8 mēnešiem, bet tā bija ievakšanās vienam pie otra. Tagad plānojam paši jaunu vietu kopīgi atrast :)

Gurri nav vienotas receptes cik ātri/vēlu ir jāsāk dzīvot kopā. Kāds sāk dzīvot kopā pēc nedēļas un ilgus gadus ir kopā. Kāds pēc 5 gadiem un saprot, ka nespēj pieņemt otra trūkumus un nomestās zeķes.
Kāpēc, tavuprāt, ātra kopdzīve varētu ietekmēt kaut kā attiecības? :)

Ah un visam pamatā, manuprāt ir tas, cik abiem cilvēkiem ir gadi. Neuzskatu, ka ap 25 + tā lieta būtu baigi jāvelk garumā, ja zin, ka cilvēks ir īstais :)

Zini man 2 nopietnas attiecibas. Un ar gadiem tam nav it nekads sakars. Ex savos toreiz 18 it gados bija tik atbildigs un nopietns kads tagad na dazs savos 50 it gados.

pati sāku dzīvot kopā ar draugu pēc gada, tāpēc nedomāju, ka tas būtu par agru :) ja abi to vēlās, tad kāpēc gan nē?

Pēc 5 mēnešiem man izsniedza dzīvokļa atslēgu,bet viņš tad īrēja kopā ar kolēģi. 10 mēnešus kopš attiecību uzsākšanas atradām paši savu dzīvokli.

Jau pēc 1. randiņošanas nedēļas bijām kopā praktiski katru dienu, paliekot dažas dienas pie manis, pēc tam pie viņa mammas, un tad atkal pie manis. Pēc 8 mēnešiem viņš pie manis pārvācās pavisam. Iniciatore biju es, jo viņš baidījās no lielās atbildības, bet man bija apriebies mētāties no vienas vietas uz otru, jutos kā mūžīgā ceļojumā. :D