atvainošanās

Jā, šad un tad.

Un es arī sapratu, kāpēc tā daru es- tāpēc, ka es nespēju koncentrēties savām ikdienas gaitām un darbam, ja mājās ir tāds "dzīvokļu biedru- mēbeļu variants." Dzīve ir tik īsa. Bet izšķiežam ..

Nee, jo man nav jaatvainojas par to, ko neesmu dariijusi. Es veel kaartiigi sastriidos un kaadu laiku ir miers man.

Protams, ka nē.

Bet , nu, tie ir tādi ikdienas sīkumi, kas neko daudz nenozīmē. Piemēram, par to, ka es uzmetu lūpu, jo vīrs sarunājis draugu vakaru, ar mani nesaskaņojot laiku.

Garciela_Andreina- nopietni? Un ko nozīmē "miers man"? Man tāds miers nozīmē, ka ar mani absolūti nerunā, neatbild uz zvaniem un mājās izturas kā pret tukšu gaisu.

Annie- runa ir par nopietnākiem aizvainojumiem. Par šādu es vēl atvainotos. Bet, ja cilvēks neļauj izteikt savas domas, pastāv uz savu, jo uzskata ka viņam ir taisnība un, kad nepiekāpjos, kļūst neadekvāts.. Man jāatvainojas? Domāju, nē.

ja tā padomā laikam neesmu atvainojusies, ja man bijusi taisnība. man piemīt tas niķis, ka nemāku īsti atvainoties un citreiz zinu, ka varbūt esmu vainīga un vajag atvainoties, bet es to nevaru izdarīt. tad nu kaut kā izlaužu to atvainošanos.

Jā.. es esmu atvainojusies arī tad, ja īsti nejutos vainīga.. tā kā domstarpībās viena pagale nedeg.. atrodu savu vainas ''stūrīti'' un atvainojos par to. Es konstatēju, ka tas ir lielisks veids kā panākt pretim otram cilvēkam.. mans draugs to prot novērtēt un tad arī atvainojas no savas puses.. :)

Atkarīgs no situācijas, bet principā uzskatu, ka ne vienmēr atvainojās tas kurš vainīgs, bieži to dara tas kam vairāk rūp attiecības ...

Vienu reizi gadījās, ka mīļotais mani ļoti smagi pārprata. Atvainojos, bet viņš jutās ļoti aizvainots. Tad es ar vēsu prātu padomāju, kā viņam vispār var ienākt prātā doma, ka gribētu viņu aizvainot. Izrunājāmies un vēlāk pats atvainojās.

cormeum- jā, es piekrītu. Vienmēr tā darīju. Atradu savu vainu tajā un atvainojos. Bet joks jau tāds, ka reti šis vīrietis atrod savu vainu.. Pārsvarā jau vainīga esmu es. Un diemžēl tas ir tāds asais tips. Kopā esam trīs gadus, bet.. Milzīgas galējības- no viena grāvja otrā- te uci puci mca mur mur, Tu esi vislabākā utt., tiklīdz pārslīd kāda ēna, klaja ignorance, pretīga attieksme, publiska uzkliegšana (reizēm trīsstāvīgos vārdos), un pie tā esmu vainīga es, ka izsaucu tādu reakciju.

Panesās.. :) Nu nekas, drusku pasūdzējos, palika vieglāk. Būtībā tā jau ir- tikai paši esam vainīgi pie tā, kā ļaujam pret sevi izturēties.
Varbūt ir arī mana vaina kopējā kontekstā, bet tad mēs runājam divās dažādās valodās.

Šad tad esmu atvainojusies tad, kad nevajadzētu, bet, kā jau Annie teica, tie tādi ikdienas sīkumi. Vienmēr par visu atvainoties gan negribētu un netaisos.

klaja ignorance, pretīga attieksme, publiska uzkliegšana (reizēm trīsstāvīgos vārdos)

Ritta.. tas nu būtu pāri maniem spēkiem ar kaut ko tādu sadzīvot.. ja man publiski veltītu trīsstāvīgo, es neko neatbildētu.. savāktu mantas un pēc puiša atvainošanās domātu - vajag vai nevajag..

Lai kādas tur jūtas un mīla.. ir savas robežas.. kliegt rupjības.. turklāt publiski manās acīs ir ekvivalents sitienam pa seju!

cormeum- jā. Tieši tādas ir sajūtas, ka Tevi Rimčika vidū nosauc par ,, whatever, ko.
Droši vien rodas otrs jautājums- vai es esmu neizglītota tumsoņa un muļķe?
Tā man pašai sāk likties.

Cilvēks ir apveltīts ar ļoti reti sastopamām pārliecināšanas spējām un vienmēr kaut kā prot situāciju pagriezt tā, ka vainīga/ nepateicīga/ egoistiska ir meitene.

Aizmirsu piebilst- m e i t e n ī t e .
Man ir 23 gadi. Ha


9 gadu starpība.

Eh.. autore, kā es Tevi saprotu , bet vai tu pati liekot roku uz sirds vari apgalvot ,ka nepiekā nekad neesi vainīga ?
Ja man par sevi, tad citreiz pati varu nolamāt tā, ka ausis novītīs :D

Nē. Man jau ir grūti atvainoties tad, kad esmu vainīga, kur nu vēl tad, kad tāda nemaz nejūtos.

Ritta kapēc viņš tevi veikala vidū lamāja?

Nē. Ja nejūtos vainīga, tad neatvainošos.
Reiz mani piespieda mīļā miera labad atvainoties par lietu, kur vispār nebiju vainīga (tad vēl biju bērns). Toreiz tas cilvēks vēl uzskatīja, ka ar atzīšanos es atzīstu savu vainu un sāka mani par to ko it kā pateicu izsmiet un jutos tik briesmīgi, pretīgi... Kopš tā laika - ja jūtos vainīga, kaut uz ceļiem līdīšu un atvainošos, ja nejūtos vainīga - viss var šķīst un plīst, bet atvainoties neiešu.

Ritta, esmu pārliecināta, ka Tu neesi neizglītota tumsoņa.. vienkārši.. mīlēt sevi vajag vairāk :)

Cik tālu, Tu ļauj sev kāpt virsū (pazemot utt.).. tiktāl arī kāps.. agrāk gan šķita, ka tas attiecas uz saimnieku un suni.. bet nu jau diemžēl arī cilvēki tādi paši.. :(