veca diskusija, bet izteikšos:
es ar savu draugu dzīvoju kopā 2 gadus. No sākuma vienojāmies, ka es maksāšu rēķinu par dzīvokļa komunālajiem pakalpojumiem, viņš savukārt pārējo- īri, ballītes, restorānus, braucienus. Sākumā es vēl kaut ko mēdzu nopirkt no pārtikas, bet paretam, jo es daudz strādāju un vispār reti esmu mājās. Pirmajos mēnešos viņš pat varēja šad tad pabubināt, ka es ēdienu nepērku vispār. Man tas ļoti nepatika, jo mans personīgais viedoklis ir, ka vīrietis tomēr ir "mamuta mednieks". Es pati pelnu, viņam nekad neesmu prasījusi naudu savām kaprīzēm, visas skaistumkopšanas, drēbes utt pilnībā pērku pati par savu naudu, bet par saimniecību runājot- nezinu, man likās, ka tas vairāk jāuzņemas viņam. (Pelna viņš daudz vairāk, nekā es).
Bet kaut kā viss mainījās un šobrīd es reāli maksāju tikai komunālos. Viņam pat prātā neienāk, ka varētu būt savādāk- ja es eju uz veikalu pēc pārtikas,pat tad dod savu kredītkarti. Bet tas ir individuāls gadījums, viņam vienkārši ir pamatīgi mainījusies uztvere. Pats grib mani pilnībā apgādāt, jo viņam tas liek justies labi.
Jūsu gadījumā- man patīk koshlene izteiktā ideja- kopīgs konts un naudas mešanās. Kas zina, varbūt arī tavējais kaut kad mainīs savu attieksmi un strīdu par naudu nebūs. Pati esmu tādus piedzīvojusi, tas ir nepatīkami.