bezcerība

LaLaLa, bet ja pārej uz citu majoru, sāc taču studijas no otrā kursa

Es pēc vidusskolas arī nezināju, kas man patīk un ko es gribu darīt. Aizgāju, iesniedzu dokumentus LU - pieņēma, bet tad izdomāju ka negribu tur. Iestājos citā skolā. Īsti nebij mans, bet pabedzu. Atradu darbu,kur'izgāju praksi, pēc profesijas un nu jau 3-4 gadi tur strādāju, bet tika tagad- savos 24 gados es zinu, ko es gribu drīt un kas ir mana sirslieta. Cenšos to īstenot. Esmu atradusi iespējas.:)
Zinu, ka ja nebūtu pēc 12ās klases aizgājusi mācīties - nezvai saņemtos kaut kur aiziet.

Veel jautajums - vai kadai izdevas atrast LABU darbu ss.lv, cv.lv..vai kada citaa inteneta lapa?

Vislabāk jau, manuprāt, izdomāt vismaz sfēru kurā gribi strādāt, tad iet cauri tās sfēras uzņēmumu mājaslapām, vakanču sadaļā vienmēr būs vai nu aktuālās vakances vai forma, ko aizpildīt. Aizsūtīsi ļoti labu motivācijas vēstuli un tevi uzaicinās pat tad, ja nevajag darbiniekus. Vai arī ir vakance, kas ir zemāka par to, ko vēlies- vienalga sūti un pārrunās tā arī saki, ka patiesībā gribi strādāt par to un to, bet esi gatava neilgu laiciņu pierādīt sevi zemākā amatā. Es uzreiz varu vismaz 2 cilvēkus nosaukt, kas tā tika labā amatā- viens intervijā sevi tik labi parādīja, ka viņam uztaisīja atsevišķu štatu, kas nebija tajā uzņēmumā. Otrs ir mans draugs, viņš aizgāja uz pārrunām, viņam piedāvāja mazāku atalgojumu nekā viņās gaidīja un viņš uzreiz prasīja vai ir vēl kāda vakance uzņēmumā. Un, tā kā, intervētāja redzēja, ka varētu būt labs darbinieks, pasauca galveno priekšnieku (uzņēmums tiešām liels), parunāja, un tiešām piedāvāja labāku amatu ar daudz labāku samaksu, lai arī nekur tā vakance nebija izsludināta. Vienkārši jādomā ārpus rāmjiem. Ja nejautāsi, atbilde vienmēr būs nē.

Man šķiet, ka tā arī ir jauniešu lielākā problēma mūsdienās - nedarīt to, kas neinteresē, nepabeigt darīto līdz galam un tad ņuņņāt par neizdevušos dzīvi vai līdz pensijai meklēt savu mistisko sapni. Ir jādara šodien, tagad, ir jāpiespiežas darīt to, kas, iespējams, neliekas feins, mīļš patīkams! Nu tāpat kā ar grīdas mazgāšanu, jā, riebjas, bet jāizdara ir un punkts.

Es stājos angļu valodas skolotājos, nedz tas ir tas, kas man patīk, nedz tas ir tas, kas mani briesmīgi interesētu, bet zināju, ka ar šādu izglītību man paveras liels darba iespēju loks - sakot no tās pašas skolas, kur es arī esmu strādājusi, un nekas traks, jā, nav mūža sapnis, bet nauda nāca, līdz da jebkādam darbam, kur vajag valodu un labas organizatoriskās spējas. Turklāt mācījos par maksu, bet neklātienē, varēju savienot ar darbu, ir bijis grūti brīžiem, bet visam uzmest mīksto, jo, redz, tas nav mans sapnis, es netaisījos. Jau sen esmu ieguvusi profesionālā maģistra grādu citā nozarē, strādāju vadošā amatā un tieši tādēļ arī strādāju, jo māku pateikt sev, ka bieži dzīvē ir jādara lietas, kas jādara un punkts!

Beidzot bez liekuļošanas atklāti pateikta skaidrā patiesība! Ir jāsaņem sevi rokās un ļoti bieži dzīvē japiespiez sevi darīt tas, kas neliekas jautri un aizraujoši . Ne visi ir dzimuši ar skaidru apziņu par to, kas un kur viņi vēlas būt, tāpēc ir jāstrādā, smagi un neatlaidīgi, lai izsistos un nodrošinātu sev vēlamos dzīves apstākļus. Ar sēdēšanu uz dīvāna un filozofēšanu nekas pats no sevis pie cilvēka neatnāks...

Rebeka, es neklātienē studēju. Lai varētu arī strādāt.

Tā pati Karīna, man kopā ir jāmācās tikai 2,5 gadi. Tagad beigšu 1.kursu. Nebūtu jēga kaut ko mainīt. Varbūt man drīzāk liekas, ka neredzu sevi šajā jomā, jo, pirms iesāku studijas, nebija ne jausmas, ko manas nākotnes profesijas speciālists dara. Citi kursa biedri jau šajā jomā strādāja pirms studijām vai gāja studēt, lai strādātu šajā nozarē un bija izpratne, kas ir kas. Droši vien ir jautājums, tad kāpēc es izvēlējos kaut ko tādu? Kad es sapratu, ka gribu mācīties, bija jau augusta vidus. Daudz kur dokumentus vairāk nepieņēma. Tad atradu augstskolu, kurā vēl ir uzņemšana. Zināju, ka 4,5 gadus negribēšu mācīties visdrīzāk un ka ir liela iespēja, ka neizturēšu tik ilgi, tad zināju, ka netēmēšu uz bakalauru. Tad no tām, kas bija izvēlējos vienu, meklējot, cik daudz ir vakanču un, vai visos sludinājumos prasa pieredzi. Tā nu arī paliku pie šī.

Bet vispār es gribētu būt skolotāja. Tikai saka, ka viņiem ir maza aldziņa. Tas arī iespējams attur visvairāk.

Uzskatu, ka studijas ir lieka laika izmesana.. ja studee tikai diploma deel, nevis zinaasanu.
Augstskolaa ir jaiestaajas tikai tad, kad esi atradis savu iisto dzives aicinaajumu. Ja neesi atradusi - celo, tiecies ar dazadiem cilvekiem, profesiju parstaavjiem, izpeeti hobijus, domaa par savaam aizrausanaam, liidz atrodi ko tadu, kas tavai sirdij liek puksteet straujaak. Visadi citaadi.. augstskola ir lieka naudas un laika izmesana. Veiksmi.

Chalise, a pa kādu naudu ceļot un tikties ar tiem dažādiem cilvēkiem, piedod?

augstskola ir lieka naudas un laika izmesana

Nepiekrītu gan, jo nekad nevar paredzēt, kurā brīdī iegūtās zināšanas noderēs.
Augstskolu izvēlējos nejauši, lai arī mani tas nesaista, tomēr cenšos visu izprast, joma ir gana plaša ar plašām iespējām ārzemēs.

Chalise, peikrītu becky - par kādu naudu lai ceļo, pa kādu naudu lai nomaksā rēķinus, nopērk pārtiku, ja nav izglītības un darba. kamēr meklē to savu lielo dzīves aicinājumu ir jābūt darbam lai ir kaut kāda nauda par kuru izdzīvot.

Hmm... nuuuu varbūtās Tu vari papriecāties par to, ka Tev ir abas kājas, abas rokas un esi spējīga strādāt un domāt un darīt.... Galu galā Tava dzīve Tavās rokās :) Tā ka ceru, ka drīzumā sagaidīsim diskusiju, par to kā Tu pati uzlabo savu dzīvi, kā Tu sasniedzi šo un to... utt :) Degunu gaisā... :)

Hmm... varbūt ne pa tēmu, nav omas pacilāšanai, bet patīk man šis:

“Imagining the future is a kind of nostalgia. You spend your whole life stuck in the labyrinth, thinking about how you'll escape it one day, and how awesome it will be, and imagining that future keeps you going, but you never do it. You just use the future to escape the present.”

Mani vidusskolā nomāca šī pati problēma, man nebija mērķa. To vien tik dzirdēju, būšu ārsts, būšu veterinārārsts, frizieris, aktieris. Šiem cilvēkiem - ir mērķis, viņi arī iet uz to.


Es aizgāju mācīties ekonomiku / uzņēmējdarbību. Ne jau tāpēc, ka kvēli mīlu grāmatvedību, finanšu analīzi un augstāko matemātiku, bet gan tāpēc, ka es zinu, ka izmācoties ko šādu - es varēšu būt daudzpusīga. Labi, ārsts varbūt nē, bet varēšu domāt par savu uzņēmumu, strādāt bankās un nebankās. :) Un tas ir tas, kas mani interesē - atbildīgs darbs ar cilvēkiem.

Šobrīd esmu pabeigusi 2 kursus, darbu, protams, atrast nevaru... Jo darba pieredzes man nav. Strādāt es strādāju un kaut kāda naudiņa man ir, bet es zinu, ka darba devējam mani nevajag, žēl manis. :D Rokas man nolaižas katru dienu, bet tāpat savus cv sūtu pa labi pa kreisi, jo zinu un ticu, ka man paveiksies. :) KĀDREIZ!!! :D

LaLaLa, augstskolas pasniedzēji dara to pašu, ko skolotāji (māca pāraugušus tīņus), bet saņem krietni labāk :)

Un nav taisnība, ka darbu dabū tikai caur paziņām. LABS speciālists (vai arī cilvēks, kam potenciāls pa ausīm spīd ārā) atradīs arī bez pazīšanās. Lai gan, jāsaka, kādreiz kontakti arī noder, ne tik daudz blats kā tāds, kā fakts, ka potenciālais darba devējs vispār var uzzināt, ka tāds spīdeklis pastāv un varētu būt dabūjams.