Atkarīgās/NEatkarīgās

Neuzskatu, ka man būtu kāda karjera, bet darbs ir tai jomā, kurā studēju. Alga nav liela, bet man arī tēriņi nav lieli. Veidoju uizkrājumus.
No darba prom neietu un mājās nesēdētu, jo uzskatu, ka sievietei ir jābūt kaut kādam drošības spilvenam.

Dzīvē notiek arī sliktākas lietas nekā šķiršanās.

Cik dzīvē redzēts viss plūst un mainās. Ta kas ir parstusi but laba majsaimniece un idzivot ar vira naudu, pratis ari bez vira labi dzivot. Nu to es esmu redzejusi dzive , nav cits nekas manīts.

Nevienu no tevis piedāvātajiem variantiem. Man patīk tā kā ir tagad, ka visu naudu liekam kopējā katlā, jo galu galā, esam viena ģimene. Protams, mums ir personīgā nauda, kuru tērējam sev, bet ir sadalīts par ko katrs no mums atbild finansiāli.
Mājās sēdēt nespētu, jo tas degradē. Pat tad, ja ir liels piķis, kuru tērēt sev, es neuzskatu, ka fitnesa treniņi un skaistumkopšana katru dienu, mani padarīs par produktīvāku cilvēku. Skaistums tomēr ar gadiem mazinās.

Esmu vēl karjeras sākumā. Priekš mana amata, salīdzinot ar algām citos uzņēmumos, es saņemu pieklājīgi.

Es jau kopš agras jaunības pati pelnu sev iztiku un vairākus gadus nodzīvoju viena, nevienam palīdzību grūtos brīžos neprasot. Pelnu pietiekami, ne maz, ne arī peldos naudā. Tēriņus savus plānoju un katrs pirkums ir apdomāts. Kad satiku savu vīru, tad mums sākumā gāja grūti. Es par sevi maksāju pati un viņš to nevarēja pārdzīvot. Viņš bija pieradis pie iepriekšējo attiecību modeļa, kur bijusī vienmēr lietoja terminu "nopērc man". Tagad mums ir kopīga ģimene, mājas un kopīgs budžets, kur ir sadalītas ietekmes sfēras - viņš pērk pārtiku un ikdienas preces, rūpējas par auto, es pērku par savu nopelnīto naudu sev nepieciešamās lietas (kosmētiku un apģērbu) un maksāju savus kredītus un komunālos maksājumus. Viņš zina, cik es pelnu, es zinu, cik viņam nauda makā. Kopīgās lielās lietas pērkam kopīgi saliekot finanses.

Man būtu nepatīkami, ka vīrietis mani pilnībā uztur.
Drīz būs tāds brīdis, ka tā notiks. Kad pārvākšos pie drauga un meklēšu darbu Rīgā. Es ceru, ka nenāksies ilgi meklēt. Es jau tā ne īpaši ērti jūtos, ka draugs priekš manis tērējas. Tāpēc ik pa laikam nopērku kaut ko viņam, mašīnai.
Taču gribētu, lai nākotnē varētu arī atļauties nestrādāt. Tas ir domāts tā: ne jau tāpēc, ka negribētu strādāt, būt mājsaimniece tikai, bet, lai strādāšana būtu ne jau vajadzība, bet gan vēlēšanās. Man liekas dīvaini, ka sieviete sēž mājās, nestrādā un prasa vīrietim naudu.

Es vienmēr labprātāk pati pelnu naudu un pati arī tērēju, bez darba sēdēt nevarētu, bet uz pašreizējo situāciju- apmierina kopējā katla situācija, kas mums abpusēji patīk un ir ērta.

Tas jau no pāra atkarīgs. Vienam pārim labāk patiks, ja katrs vairāk vai mazāk par sevi pelnīs un sadalīs, ko kurš pērk un maksā, citu pāri atkal apmierina situācija, ja sieviete nemaz nestrādā vai tīri tā - sava prieka pēc un vīrietim ir tas gods viņu uzturēt un pašai nekas nav pret to.

Uz doto brīdi manas domas klaiņo aptuveni tāpat kā Sanda teiktais.
Kamēr vēl esmu studente, neko īpaši pasākt nevaru, bet man ir augsti mērķi (tā izteicās pat mans draugs), nu jā, es gribu sasniegt to labāko, to foršāko un gribu kaut ko sev.
Nezinu, varbūt kļūdos, esmu iestrēgusi.

marchixa Piekrītu! No katra pāra tas ir atkarīgs.

Atbalstu kopīgu budžetu.

Ja jāizvēlas tikai no minētajiem 2 variantiem, tad noteikti man ir svarīgi būt neatkarīgai, jo negribētu piedzīvot situāciju, kad jāprasa nauda lūpu spīdumam un tamponiem.

Neesam precējušies, tāpēc nemetam naudu vienā čupā. Katram sava nauda, savi tēriņi.

Esmu domājusi par to kā būt tikai par mājsaimnieci. No vienas puses, man patiktu, bet vai tiešām tik lielā laika periodā kā 10+ gadi? Laikam jau nē. Un nevaru iedomāties situāciju, ka man būtu kādam jāprasa nauda. Jau no padsmit gadiem to nedaru, tāpēc nevaru iedomāties, ka tagad kā pieaudzis cilvēks to darītu.

"Tas gods viņu uzturēt"

:D :D

Nē nu kādam jau arī gribas kaut kādu mājsaimnieci, visādi cilvēki.

Dzīve piespiež paļauties uz sevi un pašai sevi finansiāli nodrošināt. Ar manu raksturu nav iespējams būt atkarīgai no kāda. Es izvēlos būt patstāvīga, vismaz neviens nekontrolēs, kur tu liec naudu un nekasīsies kā tev dzīvot un ko darīt.

Kāpēc ''kaut kādu mājsaimnieci''? Ja vīrietis normāli pelna, kāpēc viņam nepalepoties, ka var visu uzturēt, nomaksāt un sievietei nav jāstrādā, lai to pašu pārtiku nopirkt varētu? Kas tur tik smieklīgs? Un ar vārdu mājsaimniece jau nav jāsaprot tenku vācele, kura visu dienu šmorē pie plīts un vienīgās intereses ir, cik maksā kaimiņa mašīna, vai, kāpēc Jānis un Anniņa izšķīrās.

Es nekad neesmu dzīvojusi viena, tāpēc nemaz nezinu, cik daudz izmaksā vienai personai visi komunālie un tagad aizdomājos vai viena vispār varētu to visu pavilkt.

Bet vispār mans ideālais variants būtu, ka es varētu strādāt darbu, kas pašai patīk un nedomāt par to, cik daudz tur nopelnu. Būti savi brīvie līdzekļi, ko vakariņas nopirkt un savus izdevumus samaksāt.

Man jau tomēr ir tāds uzskats, ka vīrietim ir jābūt tam galvenajam pelnītājam....

Pajocīgas ir tās sievietes,kas paļaujas tikai uz vīrieša naudu. (man ir liels slinkums paskaidrot kāpēc pajocīgas)

Man patīk 2. variants :)

Nekad nevarētu ne no viena būt atkarīga. Agrāk pat vecākiem bija ļoti grūti lūgt naudu. Esmu pārāk lepna, vienmēr ar visām savām finansiālajām lietām esmu tikusi galā pati, ne reizi pat iedomājusies neesmu palūgt puisim naudu. Pati varu kontrolēt savus izdevumus un nenākas klausīties pārmetumos, kāpēc es iztērēju 60 Eur uz sejas krēmu, kad pats tērē 100 Eur uz kaut kādiem štruntiem mašīnai.

Patīk, ka varu būt neatkarīga ar savu naudu, bet gribas tomēr zināt, ka ir vīrieša atbalsts nepieciešamības gadījumā, ja nu man notiek tāda situācija, ka naudas nav. Protams, ir patīkami, ja arī vīrietis dod naudu un uztur, taču lielāka drošības sajūta ir tad, ja tomēr ir sava nauda un nav ar otra maku jārēķinās. :)

esmu atkariga. un jasaka ta, ka karjera ar gimeni nedraudzejas.