Es nesaprotu kāpēc atkal ir jāsāk morlaizēt, runāt par to, ka tikai bērns var būt sievietes lielākā laime un runāt par to, ka nekas nevar būt par iemeslu tam, lai taisītu abortus. Es nenostājos to sieviešu pusē, kuras neizsargājas, paliek stāvoklī un pēc tam domā ko darīt tālāk. Es runāju par sievietēm, kuras bērnus vienkārši negrib. Protams, tām, kurām tie ir vai tiek plānoti, to grūti saprast - kā var negribēt bērnus? Bet redz, var! Pati esmu no tām, kuras bērnu negrib. Nav vairs tīņu gadi un muļķības arī vairs nav prātā, pa ballītēm skraidīt neskraidu, bet vienalga savu dzīvi pakārtoju kam citam, mana lielākā laime šajā dzīvē jau ir sasniegta un tā nav bērns. Pieņemsim, ka tāda sieviete kā es, kura ir pārliecināta par to, ka bērnus nevēlas un tāpēc lieto hormonālās tabletes, tomēr iekrīt ar visām tabletēm. Kāpēc man jājūtas vainīgai, ja izvēlos nepaturēt bērnu? Kāpēc jāklausās uzbrukumos, ja nevēlos laist pasaulē bērnu, kuru negribu un kurš jutīsies nelaimīgsjūtot to, ka nav bijis gaidīts?
Tāpēc ir neizpratne kā pieaugušas sievietes var barā mesties virsū tām, kuras bērnus nevēlas un izšķiras par tādu soli kā aborts. Kāpēc ir jāstāsta, ka tikai bērni spēj dot dzīves piepildījumu? Kāpēc uzreiz jāsaka, ka nāks vecumdienas un tad sāks saprast? Katrs cilvēks ir individuāls. Jau tagad zinu to, ka ne tagad, ne pēc gadiem 10, ne 40, negribēšu sev atvases. Žēl, ka par manu personīgo izvēli tieku iemīta teju vai zemē.
16
