Māsas un brāļi

Man ir jaunāks brālis, pa lielam mums attiecības ir labas, tiekamies ļoti reti, jo dzīvojam katrs savā pilsētā. Par būšanu vienigajam bērnam ģimenē grūti spriest, jo paralēli uzaugu kopā ar labāko draudzeni, tā kā varu teikt, ka man ir arī māsa :)

Man ir viens brālis(8 gadu starpība). Kamēr dzīvoju pie mammas,plēsāmies traki,bet kad mamma ar brāli pārcēlās tad bija neitrālas. Tagad kad viņš jau paaudzies attiecības ir pat ļoti labas. Daudz ko apmeklējam kopā,palīdz cik nu spēj. Ceru ka vēlāk tā arī paliks un vēl uzlabosies. :)

Bija "pusbrālis"(2 dienas vecāks par brāli) , bet tad tēvs šķīrās ar to sievieti un viņa gribēja alimentus,uztaisīja testu,izrādījās nemaz nav tēva dēls. Attiecības bij nekādas ar to bērnu,tā kā pat nepārdzīvoju.

Man ir divas māsas un viens brālis. 1 māsa 13 gadus jaunāka un ar viņu attiecības- nu kā jau ar sīci. Ir ļoti... kā lai maigāk pasaka... - Ar smagu raksturu. Grūti ar viņu sadzīvot .
Otra māsa ir 2 gadus vecāka, brālis 3 gadus vecāks. Bērnībā neko nevarējām sadalīt, bija mums drausmīgas attiecības. Tagad jau viss ir daudz labāk. Visi izauguši un dalīt nav ko :)
Es esmu kādreiz iedomājusies,kā tas būtu, ja būtu vienīgais bērns?! Nu neinteresanti.

Man ir vecākā māsa. Šausmīgi plēsāmies, kad bijām mazākas, bet tagad bieži vien satiekam kā labākaās draudzenes. :D vienmēr esmu gribējusi brāli, tākā man ir tik viens brālēns tad tik viņu uzskatu kaa braaali :) vienmeeer esmu uzksatiijusi, kaut vai tapēc ka bijām mazāki gribējām viens otru nosist, bet eh kur tie laiki. :D ak šī jaukā bērnība ♡ bet tagad ar abiem radu gabaliem pat tuseeejamies kopaa, taa forši ka ir taaadi tuvi cilveeki kas ir tev blakus un vienmeer aizstaavees tur vai kas :)

Man ir vecāks brālis par 3,5 gadiem. Protams bērnībā nenormāli daudz kāvāmies utt, bet tagad esam ļoti tuvi un cienu un mīlu viņa jauno ģimeni, tāpat kā viņš manējo. Esmu krustmāte viņa bērniņiem, un protams arī viņš būs manējiem.
Dažkārt man ienāca prātā doma, ka ļoti gribētu sev māsu, bet tādu lai apmēram vienāda vecuma. Lai ir ar ko uzsist klaču un nospert džemperi :D

Man ir brālis, man ar to pietiek. Kā saka: Savu mazo brāli drīksti sist tikai tu pats. Tā nu arī ir, ka es par sava brāļa ievārītajām problēmām uzzinu pirms vecākiem, lieku viņam visu nokārtot, lai vecāki neuzzina, ko viņš arī izdara un viss ir kārtībā. Sargājam un aizstāvam viens otru, bet tas vairāk tā instinktīvi notiek, nevis apzināti, jo ikdienā sanāk daudz kasīties par stulbiem sīkumiem. Tā vienkārši jābūt. Cita brāļa man vairs nebūs, tāpēc šis jāsargā kā vien māku! :)

Ar brāli mums ir viena mamma, viņš jaunāks par 11gadiem. Agrāk bija sīkais. Tagad tik smuks - foršs čalis. Tā kā izskatās vecāks, kad abi kur ejam - nezinātāji domā, ka esam pāris, tas reizēm uzjautrina. Šad un tad uzrīkojam ballītes, atteicības ir riktīgi foršas.
Ir jaunāka māsa (viens tēvs), bet tā kā tikai kādus gadus 6 atpakaļ sākām kontaktēties, tad attiecības ir ļoti labas, bet ne tik siltas - kā būtu, ja no mazotnes būtu pazīstamas, bet kopumā ir ok.

Esmu vienīgais bērns. Kaitina, kad daudzi, to uzzinot, padomā, ka tad noteikti egoiste, izlutināta utt., pilnīgi noteikti tāda neesmu. Vienīgais mīnuss no tādas viena bērna dzīves - esmu nesabiedriska, patīk būt vienai.
Protams, labprāt gribētu māsu vai brāli, vislabāk jau abus, jo man jau tā ģimene nav liela, esam izkaisīti katrs savā pilsētā, es vienā, mamma citā, tētis vēl citā.

Man ir gadu vecāks brālis. Attiecības labas, vienmēr mani aizstāv, lutina un mīl. Bet vienmēr esmu gribējusi vēl vienu mazāku māsiņu vai brālīti, ko ucināt.

Man ir jaunāka māsa, esam labas draudzenes. Agrāk psihoju,ka man ir māsa, bet tagad būtu pat forši,ja būtu vismaz vēl viena un brālis, vecāki par mani :)

Nāku no lielas ģimenes- man ir 3 māsas un brālis. Berniba bija jautrak visiem kopa un reti kad stridejamies. Iemacījamies dalīties. Nekad negribētu būt vienigais bērns ģimenē. Un tagad kad visi esam izauguši ir kam lūgt padomu vai palīdzību grūtā brīdi.Vai vnk aprunāties ar kādu kas situāciju zinās labak. jo kopa esam uzauguši.

Tā kā vienmēr biju nosvērts un disciplinēts bērns, uzaugt kā vienīgajam bērnam likās super, jo viss allaž bija ļoti mierīgi, bez stresa un brāļu/māsu strīdiem :) Turklāt, nebija jādalās ne ar vienu un ne ar ko. Tagad gan labprāt gribētu kādu tuvu cilvēku, jo neviena nav. Principā ir - veseli 3 pusbrāļi, visiem nav pat 5 gadiņi, bet nu jā, satikusi nekad vēl neesmu.

Man ir 2 brali, vienam ir 18 gadi, otram 25. Esmu videjais berns gimene - 24.
Kad bijam pavisam mazini, tad plesamies, sitam viens otru haha ka jau berni, ar chiekuriem metajamies. Tagad mums ir loti labas attiecibas, katru dienu esmu pateiciga mammai, ka neesmu vienigais berns. :) :)

Esmu, cik man zināms, vienīgais bērns. Nekad neesmu vēlējusies ne māsas, ne brāļus.
Vienīgi tagad, kad esmu ļoti aizņemta, citreiz ienāk doma, ka būtu jauki, ja man būtu kāds jaunāks brālis vai māsa, tā ap gadiem 12- 14, par ko mamam rūpēties. Jūtu, ka viņai vientuļi un piektrūkst manis. Bet sev, "savām vajadzībām" vai kā to nosaukt man brālis vai māsa nav vajadzīgi :)

Esam četri, attiecības labas. Nekad neesmu gribējusi būt vienīgais bērns, bet esmu domājusi, kā būtu, ja es nebūtu jaunākais - tīri tādēļ, lai varētu to bērnu pieskatīt un ieaudzināt raksturā kaut ko no sevis.
Mums visiem nav pārāk liela starpība, bet nav arī pārāk maza, tad nu man kā jaunākajai ir iespēja iziet līdzi viņu dzīves posmiem un gūt pieredzi savai dzīvei. Vispār super, ja ir māsas un brāļi - ir kam jautāt padomu un no kā ņemt piemēru, zinot, ka viņi tevi nepievils.

Es vienmēr esmu vēlējusies vecāko brāli. :( Man ir pusmāsa lai gan teorētiski viņa arī nevarētu būt pusmāsa...Katrai sav vecāki. Attiecības +/-

Man ir jaunāka māsa. Un attiecības mums ir lieliskas. Tā īsti un traki nekad neesam plēsušās un strīdējušās. Viņa vienmēr zina, ka es viņu atbalstīšu un darīšu visu, lai viņai ir labi.
Vienīgais bērns ģimenē nekad neesmu gribējusi būt. Tikai gribēju jaunāku brālīti, bet es priecājos, ka man ir māsa.

Man ir vecāka māsa un jaunāks brālis, vecuma starpība ar abiem ir ar katru pa diviem gadiem. Kad augu, es, ja godīgi, ļoti bieži gribēju kaut man nebūtu neviena no viņiem :D Tagad, protams, ir citādi, nevaru iedomāties sevi bez viņiem. Satuvinājāmies, kad sākām dzīvot atsevišķi cits no cita.

Neesam no tiem, kas cits citam baigi viegli var pateikt, ka mīlam cits citu, drīzāk tas tiks pateikts caur kaut kādu uzbraucienu un apcelšanu.

Ļoti mīlu savu māsu, bet kaut kā tuvāks man tomēr šķiet man brālis, tīri sajūtu līmenī. Viņam varu arī pateikt arī tad, ja ir sastrādātas baigās ziepes, māsai gan neteiktu, drusku raustos no viņas :D Viņa daudz reiz nesaprot manu rīcību, tad sāk mani kritizēt un mācīt mani un beigās man ar viņu runāt negribas. :D Brālis tādā ziņā tāds pofigists, pasaka kaut ko vienu, ko par to domā, bet kaut ko tādu, kas man tiešām pašai prātā neienāktu, un viss tēma slēgta.

Man savukārt ir par 9 gadiem jaunāks brālis. Kad bijām mazāki,tad nevarējām neko sadalīt,bieži plēsāmies,bet tagad esam kļuvuši par lieliskiem draugiem un palīdzam viens otram,ja vajag.:)

Man ir par 9 gadiem vecāka māsa. Bērnībā strīdējamies, tagad ir labas attiecības. Vēl ir divas vecākas (kur ir kādi 20+ gadi) pusmāsas, bet ar tām nekontaktējos.