Nekad neesmu gribējusi būt vienīgais bērns ģimenē,man tas liktos tā skumji,būtu garlaicīgi,kad biju maza..
Ir jaunāka māsa,ar kuru ļoti maza vecuma starpība,pati gan neatceros,bet mamma stāstīja,ka biju ļoti greizsirdīga uz mazo māsiņu,kad viņu atveda mājās,pat negribēju runāt ar mammu,jo viņa bija tā ''vainīgā'',kas atveda māsu mājās! :D kopā spēlējāmies,bet ļoti bieži strīdējāmies,darām to vēl joprojām :D,bet no ''ienaidniecēm'',esam kļuvušas par vislabākajām draudzenēm! :)
Un ir arī brāļuks,mums ir liela gadu starpība,laikam 13,bet esmu ļoti laimīga,ka man ir gan māsa gan brālis,lai gan agrāk ļoti gribējās kaut man būtu vecāks brālis,kurš lutinātu un aizstāvētu./kā jau visām meitenēm :D/ Esmu priecīga,ka pēdējos gados ''uzradušies'' arī daudzi brālēni un māsīcas,visi gan vēl maziņi,bet,tomēr,prieks,ka liela ģimene.Mīlu viņus visus vienlīdzīgi,ļoti,ļoti!
Nespēju iedomāties kā ir tiem,kuri ir vieni paši.