es sākšu ar to, ka tas nav normāli, kad pāris bieži strīdas un viens otru knābā par sīkumiem vai vienalga par ko. it sevišķi, ja to dara publiski.
tu esi ko sliktu draugam pateikusi vai aizrādījusi, aizskārusi draugu klātbūtnē? ja jā, tad tas varētu būt iemesls tam, ka negrib, lai tu ej līdzi, jo jūtas pazemots. draugi smejās par to, ka tu viņu baksti un knāpā. nu viņš kā vīrietis, kā cilvēks, protams, neatpaliks. ar laiku jau abi ieiet azartā un tā ir kļuvusi par nepatīkamu dzīves sastāvdaļu. katrs aizvien vairāk iziet no rāmjiem un pretī cenšas pateikt ko sāpīgāku, jo gribas taču strīdā uzvarēt, vai ne?
bet mīlestība nav karš. tāpēc vienam otru ir jāmīl, nevis visu laiku jāstrīdas. protams, ir pāri kas strīdas nepārtraukti un ir ilgi kopā, bet, cik ilgi tad viņi būs kopā visu laiku strīdoties? vienam vai otram agri vai vēlu apnīk.
kāpēc es tev to saku? jo mēs aptuveni 1,5 gadu laikā kopā dzīvojot + pusgadu aptuveni tiekoties pirms tam, esam sastrīdējušies apmēram 3 reizes. mēs viens otru nekacinam un nebakstam, ja kāds kko ne tā izdarījis, bet neviens no mums neatļaujas iziet ārpus kādiem mūsu iekšējiem rāmjiem gan ar vārdiem, gan ar darbiem. varbūt pēc 5 gadiem es savādāk ko teikšu, bet, manuprāt, izcelsme jāmeklē kašķos, jo kašķi nav norma un veselīgu attiecību ikdiena. protams, visi kādreiz sastrīdās, bet tā nav jāpieņem kā norma. kur nu vēl cilvēkos.
49
