Manas pēdējā laika filmas, ko bija tas "prieks" skatītīties gada vienīgajā atvaļinājumā.
Hate full eight– manuprāt, viena no divām labākajām filmām no turpmāk uzskaitītajām. Skatoties šādas filmas, es vienmēr iedomājos par to, ka ir divu veidu režisori- tie, kas iet uz maksimumu un Oskarus vēlas nopelnīt ar specefektiem un iztērētiem miljardiem(James Cameron) un tādi kā Kventins Tarantino- viena kariete, viena istaba, zvaigžņots sastāvs un boom- efekts ir graujošs.
Inglorious bastards- arīdzan neredzēts Kventina Tarantino kārtējais darbs- ne tik iespaidīgs kā Hate full eight- par to liecina kaut vai tas, ka bez filmas nosaukuma man ir jāsāk domāt, par ko tad īsti bija šī filma. Ok- paskatījos googlē un, protams, atcerējos. Mazliet negāja kopā ar manu vēsturiski skrupulozo skatījumu. Laikam esmu pārāk vērsts uz detaļām, lai saglabātu ticamības momentu, kas regulāri zuda, bet sižeta līnija, nenoliedzami, ir interesanta. Iesaku.
Deadpool– noteikti ne mana stila filma, bet interesanti specefekti un ik pa laikam parādījās vēlme uzzināt, kas tad nu sekos tālāk, lai gan pati filma bija man par seklu un es noteikti tādas neskatos.
What we do in the shadows– Blēras raganas stila “dokumentālā” filma ar redzētiem un ne pārāk smieklīgiem jokiem, bet, kas galarezultātā sniedz ne tik slikti nosistu laiku. Un tas jau arī bija galvenais iemesls, kāpēc tā filma man bija jāskatās.
The Martian– ne tik sen manu darba kolēģu un citi pazīstamo apjūsmota filma, kas gan manā skatījumā ir krietni pārvērtēta. Paredzams sižets, notikumu attīstība un rezultāts. Iespējams, es būtu pozitīvāks, ja paralēli nespēlētu mobilajā telefonā šahu.
The night before– Neatceros, kad es būtu skatījies savu pirmo ziemassvētku filmu jūlijā. Tomēr forša filmiņa. Būtiski saprast, ka es ar šīm “recenzijām” necenšos kādu pārliecināt skatīties, vai neskatīties kādu filmu, tāpat arī neanalizēju aktierspēli vai budžetu, tomēr šī filma mani piesaistīja divu iemeslu pēc. 1) tā ir komēdija. Un es dodu priekšroku vieglām komēdijām, jo, līdzīgi kā tas ir ar teātriem, man, gadu gaitā ir izstrādājies uzskats, ka cilvēkus piesaista tas, kas viņiem pietrūkst ikdienā. Man jau akurāt, vismaz gadus 6šus noteikti tā ir komēdija. Un 2) filma bija par maniem vienaudžiem- čaļiem pēc 30mit, no kuriem vismaz viens ir paspējis nolaist dzīvi podā. Kā jau parasti- uz filmas beigām viss noskaidrojas, bet, dīvainā kārtā filma rosina domu, ka nu viss vēl nav par vēlu. Viņam viss nokārtojās 33 gadu vecumā, tā kā man vēl kāds gadiņš ir. Gandrīz vai pozitīvi.
Demolition– Man vienmēr ir paticis Jake Gyllenhaal un, iespējams, ka arī tāpēc es ļāvos sākt skatīties šo filmu. Arī tāpēc, ka sižeta līniju nedaudz vēlējos savilkt ar savu melanholisko lēkmi. Ideja tāda, ka čalim nomirst sieva un tad, lai viņš spētu sākt visu no sākuma, viņam ir jāiznīcina viss, kas ir bijis līdz tam. Tad nu viņš to arī cītīgi dara. Interesanti, ka pat šādos momentos, ir iespējams atrast kādu cilvēku, kam viņa izdarības, domas un dvēsele šķiet saistoša. Zinot savu pieredzi ar sevi- es tam varētu piekrist. Visā visumā garlaicīga filma, bet ir tās pāris domas, kas rosina domāt.
Trainwreck– vienīgā filma, kuru sāku skatīties un reāli arī pie gandrīz puses- izslēdzu ārā. Kaut kas absolūti jēls- es 3 reizes lasīju atsauksmes un kritiķu revīzijas un nesapratu, ko es esmu palaidis garām, ka tas vērtējums ir tik šķietami augsts.
Bone Tomahawk– Kventina Tarantino stila filma- ķipa vesterns par pāris aptaurētiem čaļiem- vecu veci, pilsētiņas šerifu, klibiķi, kas reāli nevar paiet un vienu spico čali, kas nemaz ar nav tik kruts, jo tāpat kā visi pārējie kovboji, indiāņus medīt dodas absolūti nepiemērotā apģērbā(toties stilīgi). Tas ir līdzīgi kā uz zaļumballi aiziet uzvalkā. Bet gabals skatāms- ir pāris skarbu kadru, bet sižeta līnija ir interesanta un uz divām stundām mani novirzīja no manām domām.
The Lobster. Nezinu, ko lai saka. Biju pat aizmirsis, ka šo filmu noskatījos, bet pašlaik darbā uzvirmoja diskusijas par to, vai šī filma ir laba, vai ne. Aktieri- jā. Ideja- jā. Izpildījums- nē. It kā doma par tuvējo nākotni, bet atkal jau mans skatījums uz lietām ne reizi vien domās šo filmu nosauca par ārā slēdzamu murgu. No pozitīvās puses, jāsaka, ka piecas uzrakstītās rindiņas tomēr liecina, ka kaut kas tur ir.. Un noskatījos es arī to līdz beigām.
Hector and the search for happiness. Manā stāvoklī es šo pēdējo filmu lieku kā otru no divām labākajām. Laba aktierspēle, ikdienas dzīve savienojumā ar kapitālistisku piesitienu, bet sižeta līnija es domāju, katram liks padomāt- ko Tu dari ar savu dzīvi.
Paldies par uzmanību..
197
