Man škiet,ka tavas domas par to,ka dažkārt zūd jēga dzīvei utt, ir no tā, ka tev nav šī mātes piepildījuma. Kā tu rakstīji-ar visām šīm sevis izklaidēm-izrādēm, sportu,dažādām nodarbēm tu centies par to nedomāt un distancēties no ta visa, bet man jau liekas,ka caur tevis rakstīto tas tomēr ir jūtams, ka nekas tevi līdz galam neapmierinās un viss ko darīsi neliksies jēgpilns kamēr nebūsi māte. Varbūt tev ir jāmeklē kāds,kurš tev palīdzēs tikt ar šo galā,tā pa īsto..Varbū jau esi mēģinājusi?! Bet jebkurā gadījumā, no sēdēšanas un nemitīgas domāšanas,ka nav jēgas tam un tam, bet īsti darī kaut ko,lai iegūu jēgu kaut kam arī negribās,nu pati taču saproti-muļķīgi,jāsaņemās, piespiedies darī KAUT KO, kas liks justies savādāk, ja apniks,nu,tev ir tā lieliskā iespēja pamēģināt atkal ko citu...Jo ilgāk sēdēsi uz vietas, jo biežāk un stiprāki kļūs argumenti,lai kaut ko nedarītu..
Un runas par to,ka nekad nav labi-katram savas problēmas,katram savi pārdzīvojumi... Neviens nekad nespēs otra ādā ielīst un izjust to,kas viņu nomoka, tāpēc ir muļķīgi salīdzināt-šitā dzīvo tā, bet es te pa 2 darbiem, vientuļā daudzbērnu mamma,kāda es nabadzīte, vai-kā tiem Āfrikas bērniem, cik viņiem grūti..
41
