Man tapat ka Minkai. Kautkur pazudusi laimes sajuta. It ka nekas netrukst, bet pedeja laika tada apatija, druma sajuta uznakusi, ka neviena no lietam, kuras man patika agrak vairs nesagada prieku, peparsteidz, neko ipasi negribas, viss liekas tads peleks un pliekans pedeja laika. :( Vienigi uzmundrina apzina, ka daudziem citiem cilvekiem iet vel daudz sliktak-miljoniem cilveku jadzivo bada katru dienu, nav pieejams tirs udens, moka dazadas smagas slimibas, epidemijas, nabadzibas del nevar iet skola, nav siltums, nav elektriba, invaliditate, kustibu traucejumi, ilgstosi kara postijumi, piemeram, Afganistana vai Sirija. Reizem, kad palasu zinas, domaju, ka man vispar greks butu sudzeties, ja salidzina cik drankigos apstaklos ir spiesti dzivot daudzi cilveki uz sis pasaules.