kad bija kādi ~ 8-10- gadi , bija vēl tās šūpoles kurās varēja apmest tā saucamo saulīti. māsa man vecāka, bija jāpieskata mani, tad viņai bija traki pusaudžu gadi , gribēdama mani izklaidēt viņa pierunāja savu draugu mani pašūpot, man jau patika, bet to saulīti mest es negribēju, bet tas draugs neklausījās, tik teica, nebaidies, nebaidies utt. tā nu es nolidoju no pašas augšas ar vēderu betonā , elpa aizcirtās, tā kā nevarēju paelpot kādu brīdi. toreiz vecākiem nepateicām, kaut vajadzēja, nevarēja zināt varbūt kāda iekšēja asiņošana vai kas lauzts, bet laikam jau tomēr nav. bet vēl joprojām spilgti atceros to elpas aizciršanās brīdi.
tad vēl kad biju maza, biju atstāta ar vecmammu , kamēr viņa neskatījās, es iedzēru etiķi ( vai esenci, neatceros), labi, ka laicīgi reaģēja, skaloja visas iekšas utt., to es pati neatceros, arī kā tur viss norisinājās un vai sāpēja, tik zinu. tagad iedomājoties, nevaru saprast kā man visas iekšas nenoēda.