Hey, hey.
Nāku te, kad gribu ar kaut ko padalīties. Lieta tāda, ka (jau atkal, bet CERAMS, ka beidzot pavisam) esmu izšķīrsies ar savu mīļoto, ar savu lielo mīlestību, wuhū. :) Liekas no malas laikam - ko? kāda mīlestība, ja priecājos?? Bet nē, viss ir vienkārši, bija asaras, bija sāpes, ir grūti viņa klātbūtnē, bet fakts paliek tāds, ka jau atkal pēc visiem solījumiem viņš pret mani atsāka izturēties nenoemāli vēsi, nu, nekā, jau mēnesi domāja par šķiršanos, jo, redziet, es viņu atslābinu, bez manis viņs karjeras dēļ varētu izdarīt vairāk, lai gan es nekad neesmu stādījusi ultimātus utt, speciāli netraucēju, ļāvu haltūras mājās taisīt, un galu galā viss, kas ir jau sasniegts, ir tikai pa to laiku, kamēr esam kopā, tad jau neesmu nemaz tik slikta. Protams, tur vēl daži mīnusiņi, kas lika viņam jau atkal mani pamest.
Es raudāju, man sāpēja.... visu to laiku, kamēr bijām kopā. Laikam tāpēc tagad ir tik viegli. + ir parādījies foršs cilvēks, kas novērš manas domas, un es tiešām pamazām sāku justies lieliski par to, ka tas ir izdarīts - attiecības beigušās, nezinu, vai pati būtu saņēmusies tās pārtraukt. Tā arī sēdētu un pārdzīvotu par to, cik nevajadzīga esmu sev visvajadzīgākajam cilvēkam. Loģikas te nav, bet es zinu, ka es to cilvēku mīlēju, un zinu to, ka tagad jūtos labi. Dzīve ir skaista, meitenes. :)
1440
