Ceļa meklējums!

Ir nācies, taču jāpārdomā, ko īsti vēlies gūt dzīvē - tā arī atrod jaunos mērķus.
Savukārt māju sajūtu radām mēs paši un mūsu tuvie cilvēki, manuprāt.

Jā, ir tā gadījies...

bet ja skriet kā pret sienu un vienmēr atduries pret vienu-nav iespējas. Jā,zinu jūs teiksiet-iespējas jāatrod un jāmeklē. Bet ja viņas vienkārši fiziski nav-ko tad?

Tad jāskrien sienā tik ilgi, kamēr parādīsies caurums, vai beidzot parādīsies citas iespējas kā tikt sienai otrā pusē.

Pēc vidusskolas nezināju, ko iesākt. Iestājos augstkolā, kas domāju, ka man varētu patikt. Pēc dažiem mēnešiem biju izmisumā, jo man tur riebās. Saprotot to, ko negribu studēt, nonācu pie tā, kas mani ir aizrāvis.
Tas tāds konkrēts piemērs, bet ja viss ir "nekā", reizēm, vajag iekļūt kādā ķezā, lai saprastu, kā negribi un tādējādi nonāktu pie kaut kā laba.

dzozefine super ieteikums,paldies Tev par to!

Yesterday tā jau gan ir,ja reizēm nonākam situācija vai kaut vai palūkojamies apkārt un redzam kā dzīvo citi,vai ka citiem iet vēl trakāk,tad uzreiz gribas sasparoties,darīt to un to.. bet man diemžēl ir sanācis tā,ka nekur nejūtos labi. iesāku vienu lietu-nebija mans ceļš. Iesāku otru lietu,kas patik ļoti un bija gribasspēks-tur dzīve nolika šķēršļus un atkal nekas nesanāca.. strupceļš.

Nē - nekad, nekad tā neesmu jutusies.
Es nezinu, kas tas ir vide, audzināšana, iemācītās vērtības, gūtie priekšstati vai kas cits, bet kaut kas tas ir, kas vienmēr licis izdarīt tikai pareizās izvēles (attiecībā uz fundamentālām lietām).

Neuzskatu, ka mācās tikai no savām kļūdām, ka novērtēt sasniegto var tikai to pazaudējot, ka kļūt labākai var tikai nokļūstot bedrē.

Veiksme un izdošanās var notikt vienmēr!

Vai nav tā, ir ir vismaz viena lieta, ko gribi dzīvē izdarīt? Ok, nav skaidrs, ko studēt un kādu karjeru izvēlēties, vai kurā valstī dzīvot, bet gribi, piemēram, iemācīties vienu valodu vai izlasīt visas grāmatas tavā sarakstā, vai vnk nomest visu lieku svaru. Pārējais joprojām iesūkās, bet tās 5 stundas, ko pavadīsi grāmatā, vai stunda, ko pavadīsi parkā skrienot vai bibliotēkā būs tava laimes oāze. Lēnām sasniegsi mērķus un savā ceļā visticamāk sastapsi cilvēkus, kas tevi varēs iedvesmot.

Bet tā pavisam, pavisam nopietni - tu esi pārāk vispārīgi aprakstījusi situāciju. Varu derēt, ka mums būs piemērotāki un precīzāki ieteikumi vai arī savilksim paralēles ar savām pieredzēm, ja uzrakstīsi, kas īsti par lietu.

super ieteikums,paldies Tev par to!

Mis Cosmo, mans komentārs bija domāts, ka dažreiz liekas,ka kaut kādu iespēju vispār nav. Bet patiesībā ir, tik nez kāpēc nevari pamanīt. Bet to vai nu pamani vēlāk, vai to pasaka kāds no malas.

Laigan vienmer esmu ar degunu augsha un optimistisku skatienu uz dzivi jebkura situacija, ir bijusas paris reizes, ka likas - nu bezdibenis. Un, lai ari ka essevi pozitivi noskanotu, ka viss tachu bes labi, vel jauna un skaista bla bla, es vnk neredzeju gaismu tunela gala.

Nez, man liekas, ka tadi dzives posmi IR vajadzigi, lai atskatitos atpakal un pateikties par to, kas ir un ka nav ka bija. Tapat tas vajadzigs, lai dotu sev un savam pratam atputas bridi, jo cilveks ir tikai cilveks, kurs sevi izsmel un vinam vajag uzladeties, lai atkal saktu visu no sakuma.

Vienkarsi "izguli" so besi, kad nezini, kur likties, tici man, pienaks laiks un tu neapzinoties atplauksi.