Nav jēgas sevi žēlot, ir jāiet un jādara. Tieši tā - viss ir galvā. Vidusskolā man arī kaut kas bija uznācis, un es ierāvos sevī, biju vienpate. Arī nāca prātā līdzīgas domas, kaut kas manī nevēlējās uzticēties cilvēkiem, pielaist tos sev klāt. Vārdu sakot, biju mājās sēdētāja, kam ir viena vienīga draudzene - tā pati nevis tāpēc, ka tiešām jutu viņu kā draudzeni, bet tāpēc, lai vispār būtu vismaz kaut kas. (Jāsaka gan, ka toreiz es pati sevi vispār ne pie kā nevainoju, man šķita, ka vainīgi ir visi apkārtējie)
Bet to var mainīt. Es tam esmu dzīvs piemērs. Apzināti strādāju ar sevi, ar savu pašapziņu, ne pie kādiem psihoterapeitiem neesmu gājusi. Nodarbojos ar meditāciju, iesaistījos dažādās aktivitātēs. Pašlaik esmu mainījusies tā, ka no tās dzīves, kas man bija pirms tam, nav palicis pāri vairs itin nekas. :) Man ir daudz draugu un paziņu, aktīvi darbojos kādā organizācijā, dzīve ir piepildīta. Svarīgi ir saprast, ka pats muļķīgākais, ko vari darīt ir mēģināt patikt visiem. Kādreiz es gribēju patikt kādai cilvēku grupiņai, bet tagad saprotu - tas man nemaz nebija vajadzīgs. Toties tagad esmu gana atvērts cilvēks, iejūtoties kompānijā varu arī runāt bez apstājas, ja uznāk šāds noskaņojums. Cilvēki bieži vien brīnās, uzzinot, ka agrāk esmu bijusi pavisam citādāka. :)
Viss ir maināms, tikai jāceļas un aiziet!
12
