Bērnu skaits ģimenē

up

Vēlētos no neviens līdz augstākais 2. Vislabāk jau būtu tikai 1 kaut kad tālā nākotnē

Vismaz divus.

Es neapdomāju iespēju, ka mana laulība izjuks. Savu dzīvi plānoju, domājot, ka ar vīru būsim kopā, kamēr vien dzīvosim.

Ja tā nebūs, tad izdzīvošu gan viena, gan ar bērnu vai bērniem. Normāls vīrietis arī pēc šķiršanās atbalsta savus bērnus.

Kura sieviete dzemdē, domājot par to, ka reiz vīrietis viņu pametīs? Tāpēc jau dzemdē, ka ir pārliecināta "līdz nāve mūs šķirs".

Es tā kā visu laiku biju plānojusi, ka man būs pieci bērni.
Taču, puisis, ko sastapu, iemīlēju un ar kuru gribu radīt bērnus, vēlas ne vairāk par diviem.
Mēs gan par to vēl nedomājam, taču es tomēr domāju, ka mani pieci bērni man būs, lai tur vai kas.

Es gribētu kādus 5 bērnus. Gribētu... Realitātē gan viss nav tik spoži, lai zinātu, ka tik daudz arī būs. Katra ziņā - viens jau ir, par otru aizdomājamies, tad manīs kā dzīve iegrozīsies. :) Šeit līdzīgās diskusijās jau izteicos par šādu tēmu, ka man patīk bērni, vērot kā aug, attīstās, ir ko apčubināt (to man ļoti patīk darīt), vēlāk ir kas brauc ciemos, pie kā aizbraukt, mazbērnu pulciņš, kupla radu saime svētkos, nu nav nekā skaistāka par to. :)
Man liekas, ka radot bērnus, neviena tā īsti nedomā, ka šķirsies, kā uzturēs utt., jo bērni, vismaz vairumā gadījumu, tiek radīti ar mīlestību, nerēķinot, cik naudas vajadzēs, ja vīrs izliks uz ielas. Protams, gadās visādi, bet nu - bērnu dēļ mamma ir gatava uz visu.
Labi, neliels aprēķins gan ir attiecībā uz bērniem, parasti jau naudas dēļ atsakās no vairāku bērniņu radīšanas vai nevar saņemtie pirmajam, jo bez naudas nekur un vienmēr kaut kā trūkst, arī bērnam gribēsies dot to labāko, apmierināt viņa vajadzības utt. Ir pāri, kuri uzskata, ka ''ja pabaroja un paģērba vienu, to spēs arī ar pārējiem bērniem'' un rada pulciņu bērnu. Skumji, ka mūsdienās naudai tāda vara.

Viens jau man ir. Un domāju, ka vairāk nebūs.

Esmu precējusies ar vīrieti, kas domā, ka bērns ir jāatbalsta tikai materiāli, bet nav ar viņu jāsēž un tikai pa retam paspēlējas.

Vispār pēdējā laikā ir ļoti sašūpojušās mūsu attiecības, tāpēc arī bērnus vairāk no viņa negribu.

Varbūt nakotnē, ja būtu ar kādu citu, kas tiešām mīlētu bērnus un ar viņiem pavadītu arī savu brīvo laiku, tad gribētu vēlvienu bērnu.

Ak laulāto būšana... Es tik tā... pie sevis skaļi domāju..

3 vismaz, ja vien nepardomasu vel.

Vienu.
Ja divus, tad lai tie ir dvīņi. Vairāk par diviem pilnīgi noteikti nē. Nekad neesmu sapņojusi par daudzbērnu ģimeni ar pieciem, septiņiem vai 10 bērniem.

Vai neviena no viņām nav aizdomājusies - ko darīs ar bērnu bariņu, gadījuma, ja laulība izjuks...?

Ja ir tādas domas, tad vispār labāk neprecēties, jo...nu, nez...man neliekas prātīgi precēties ar domu, ka ja nu izšķirsies. Protams, dzīvē neko nevar paredzēt un var jau gadīties šķiršanās, bet tādu domu jau principā turēt prātā un lēmumus pieņemt par to domājot...nez...
Es to savu vienu, vai ja divus, tad dvīņus, gribētu nevis domājot par iespējamu šķiršanos, bet gan vnk tāpēc, ka nevēlos vairāk. Kā jau teicu - nekad neesmu sapņojusi par daudziem bērniem.

Sobrid ir viena maza meitenite un skiet, ka tas ir viss ko velejos! Nevaru ielaist sava prata vel otru, bet saprotu, ka viens berns nav gimene un tas pret vinu ari butu egoistiski no musu puses, apstakli atlauj otru berninu, bet vairak par 2ne, virs jau nopietni apsvers seklnieku nosiesanu pec otra, lai miers majas un bez kadam ripm, gumijam un stresa par 2svitram, varesim mierigi dzivot savu dzivi :)

3

nevienu.
cik pratigi dzemdet vairak par vienu - tas vairak bus atkarigs no valsts, kura tas notiek un finansialajiem apstakliem.
kas pamudina - parak individuali, kadai apnikums no vira, citai grutiecibas sajutas un izskats.
domaju, ka par laulibas izjuksanu netiek domats tik biezi, ja jau tiek dzemdets un razots. vai daudzbernu mate varetu uzturet visus savus sikos - noteikti, ka ja, bet tam attiecigi nak bonusa bernu aktivitasu kavesana, aukles auklesana un garas, garas darba stundas.

Piedod, ka prasu, bet vai tev jau tgd ir prpblemas attiecibas vai ka, ja tu ta aizdomajies?
Gribetu kkadus 3-5 teoretiski:D
Par attiecibu izjuksanu gan nedomaju. Planoju bernus tikai no sava viriesa un but kopa lidz vecumdienam, un vins tapat/

Tās, kuras grib tikai vienu bērnu, jūs bijāt ģimenē vienīgais bērns vai augāt bariņā kopā ar brāļiem/māsām?
Jautāju, jo man ir 2 māsas, bet ar lielu gadu starpību, uzaugu teju kā vienīgais bērns, bija garlaicīgi, tādēļ negribu saviem bērniem ko tādu. Ar skaudību skatījos uz māsām ar dažu gadu starpību citās ģimenēs, likās, ka viņām baigi forši augt kopā. :) Arī manām māsām maza gadu starpība, kopā uzauga, joprojām tādas ļoti tuvas, es vairāk kā vienpate, vairāk pat nevis kā māsas viņas uztveru, bet kā mammas. :D

Es gribu vienu bērnu un jā, es biju viena.

Man tīri labi patika un garlaicīgi nebija.

Es kādus divus gribētu. Tie, kas vieni tie parasti ir izlutināti egoisti. :D Nemāk ar citiem rēķināties un dalīties. Un arī garlaicīgi vienam.

Es biju viena no tām, kas grib vienu bērnu un pati biju vienīgā. Garlaicīgi nebija un man patika mana bērnība. Bija pagalmā bērni, ar kuriem spēlēties un māsīcas. Vēlāk jau draugi skolā. Patiesībā, kad skatījos uz to, kā draudzene plēšas ar savu māsu un raud par atņemtām vai saplēstām mantiņām pat biju priecīga, ka man tā nav.
Vispār mazliet besī tie uzskati un stereotipi par vienīgajiem bērniem - es, piemēram, neesmu izaugusi ne nogarlaikojusies, ne izlutināta, ne egoiste, ne vēl kaut kāda riebekle.

Man gan bija diezgan garlaicīgi, jo brāli dabūju tikai 7 gadu vecumā. Un īsti apkārt daudz bērnu nebija.

Es gan piekrītu par tiem mazajiem egoistiņiem, vismaz, kamēr mazi, pēc sevis, pēc citiem skatoties. Nu jā, var runāt par audzināšanu, raksturu un visu ko.