Tieši tā,man nepatīk mana puiša attieksme pret mani.
Stāsts īsumā...puisis šogad beidz mācības un pateica,ka pagaidām neko tālāk neturpinās. Vismaz vienu gadu izlaidīs. Respektēju viņa izvēli. Atrada arī sev darbu. Nav tas sapņu,bet vismaz kādu laiciņu pastrādās,jo alga laba un kamēr atradīs pa savai līnijai to,kas ir vairāk interesējošs.
Man septembrī atsākas studijas, pēdējais gads. Arī meklēju darbu,bet nesokas tik labi kā gribētos,jo kuru katru arī negribas ķert.
Nedzīvojam kopā,tāpēc sazvanāmies gandrīz katru vakaru. Un te sākas tas nepatīkamākais - puisis prasa man kā sokas ar darba meklējumiem. Es saku,ka meklēju,bet neko tādu saistošu vēl nav izdevies atrast. Viņš man pajautā,ko daru pa māju? Mana atbilde - tāpat nākas vecākiem visādos darbos palīdzēt,kas prasa laiku un spēku (nedzīvojos tikai pa māju un gultā pie TV neguļu). Citreiz,kad vakarā man pazvana,tad,protams,sanāk,ka paskatos TV vai pasēžu pie PC. Viņš man pasaka - atkal jau tu pie TV vai PC. Uz ko man bija atbilde - tu vienkārši tādā brīdī uzzvani,kad ir vakars un es tieši to daru (vai varbūt es esmu muļķe un man vajadzēja samelot,ka ko citu daru?!Melot man tomēr nepatīk!)
Man tāda sajūta,ka viņam skauž,ka man šobrīd nekur speciāli uz darbu nav jābraukā. Lai gan vienmēr vasarās esmu strādājusi, arī studiju laikā strādāju (lai arī bija ļoooooti grūti to savienot!!!,bet nečīkstēju).
Viņš man visu laiku tik par to darbu tā prasa,ka man jau ZB - sajūta,ka es bez maz vai esmu viņam parādā vai esmu naudu prasījusi,bet tā NAV. Pēc vakar dienas un vispār tādiem tekstiem,kādu laiciņu ar viņu negribas runāt. Vai arī gribas kaut ko riebīgu pateikt...nepatīk man tāda attieksme!
Kā jūs to no malas vērtējat?
2329
