Mans mērķis nav kādu šajā diskusijā nosodīt, jo, kā redzu, viedokļi ir vairāk vai mazāk aizgājuši divās dažādās galējībās.
Izteikšu tikai savu novērojumu par lielu daļu cilvēku šajā pasaulē, kas sirgst ar vāju gribasspēku.
Es neesmu kategoriski pret abortiem, bet nesaprotu, kurā brīdī lielai daļai cilvēces šāda diezgan sadistiska iejaukšanās (ne tikai pret augli, bet arī pret pašu sievieti) ir kļuvusi par tik pašsaprotamu kontracepcijas(?!) paveidu.
Es nesaprotu, kur ir bijusi tā robeža, kad daudz kas šajā pasaulē ir kļuvis tik vienkārši mantisks, bezpersonisks un izmetams.
Kāpēc cilvēks, kam ir galva uz pleciem, ekstremitātes, kas funkcionē, maņas, kas ir labi attīstītas, padodas tik vienkārši? Kurā brīdī esam pārstājuši salauztās lietas labot, tā vietā tās vienkārši izmetot, vai nomainot?
Kāpēc, lai uzņemtos atbildību par savu rīcību, šajā gadījumā, pieteikušos bērniņu, tiek gaidīti labāki apstākļi? A ja nu tie labie apstākļi pienāk jau pēc gada? Ko tad, ja tie sasniegtie labie apstākļi izput 5 gadus jau pēc bērna dzimšanas- vai arī tad jau dzimušu bērnu sviedīs prom, kur pagadās, jo labie laiki beigušies?
Cilvēka pasaule var apgriezties kājām gaisā pat vienas dienas laikā gan labā, gan sliktā nozīmē.
Autore, vēlu Tev lielu izturību! Kā arī ceru, ka pienāks diena, kad Tu būsi laimīga turot savās rokās Tevis radītu veselīgu bērniņu, kas sniegs Tavai dzīvei laimi, jo kā noprotu, bērnus Tu nākotnē vēlies.
No manu tuvāko draudzeņu pieredzes, kas ir gājušas cauri gan plānotiem abortiem, gan spontāniem abortiem, no sirds ceru, ka tas Tevi nemocīs morāli, jo man ir bijis grūti noskatīties kā mīļas draudzenes raud gaužas asaras par neatgriezeniskajiem notikumiem.
Turies!