Mana mamma reiz man pastāstija. Kad vēl biju viņai vēderā (7-8 mēnesis) tētis ar draugu un viņa sievu bija aizgājuši uz krodziņu pasēdēt. Aizsēdējās, mamma nevarēja šo sazvanīt, bija jau 12 nakti, un tā kā krodziņš te pat, viņa saģērbās un aizgāja skatīties. Un ko viņa ieraudzija? Ka kaut kāda lupata gorijās ap manu tēvu un skūpstija. (mans tēvs bija ļoooti simpātisks līdz pat pēdējai stundiņai...), mamma ilgi nedomādama ar visu lielo vēderu gāja tai virsū un sadeva, ka tai lupatai par maz nelikās. :D Tēvu ari pēc tam iekaustija, bet salaba jau tāpat, viņš jau zināja mammas raksturu un tas viņam lika viņu tik ļoti mīlēt.
Man, personīgi, ir tā...Ka tagad pret savu puisi neesmu tik ļoti greizsirdīga kā agrāk, viņam draugos ir daudz meiteņu (studiju biedrenes) nu un bieži vien visi tusējas kopā. Tas man ļooti nepatīk bet pakluseju. Jo uzskatu tā - ja gribēs - nokrāps, ja nē - nu tad viss ok. Jo ja čalis būs gājējs viņš aizies tāpat. Bet agrāk gan biju šausmīga! Visu laiku piesējos - kas tā tāda? Un kas tā? Kapēc tu ar viņu kontaktējies? Un tad, kad jau jutu, ka nu jau es pāršauju pār strīpu, jo attiecības brūk, es centos sevi nomierināt un sanāca :)
Tagad ir tā, ka neuzprasos pirmā. Es klusēju. Kad dusmojos - klusēju. Un viņš jau no tā saprot, ka kaut kas nav labi.
3431
