No cik konkrēti gadiem nespēšu atcerēties, bet vecāki stāstīja, ka tad, kad biju pavisam maza, bezbailīgi gāju uz tuvējo veikalu pēc piena (kuru pat pati nekad neesmu dzērusi). Šādas iešanas pat neatceros, bet tā varētu būt, jo rajons zināms, bieži ar vecāko māsu tur bijām un tikpat maziem draugiem, cik es.
Pirmsskolas vecumā noteikti paliku pavisam viena mājās, bija bail un no viena punkta uz otru punktu dzīvokļa ietvaros pārvietojus skriešus, lai mani nepaspēj nolaupīt kāds.
Pirmajās klasītēs (līdz kādai 5., bet, šķiet, vienreiz arī pirmsskolas vecumā) dzīvojos arī pa nometnēm - pieaugušie, protams, pieskatīja, bet tā labi domājot tikai vienā nometnē no vismaz četrām šī pieskatīšana bija vērā ņemama. Citās reizēs vecākiem labāk bija nezināt, ko bērni dara un tas noteikti nebija lielās naudas vērts.